Uz sākumlapu

Par šo vietni

Ksiu

Meksikas kailsuns

Mūsu orhidejas

Indija

Vēlies atrakstīt?



Citi laivojumi

BRĀŽU KRĀCES (OGRE)
23. aprīlis`2011

Pirms Brāžu krāču nosaukuma gribas likt apzīmētāju "leģendārās". Pēc dažādu laivošanas autoritāšu sacītā un rakstītā var secināt, ka tas ir Latvijas otrs spicākais pavasara braucamgabals pēc Amatas.

Tieši šis salīdzinājums arī licis pa Brāžu krācēm vēl ne reizi nebraukušajai (bet pa Amatu braukušajai...) Esterei tās ierindot iekārojamāko maršrutu saraksta galvgalī. Kas tik par Brāzēm nav dzirdēts! Egils tās nobraucis sen un vairākkārt, un trakās bildes ar laivām sniegā un kā žurkas slapjiem un pārsalušajiem laivotājiem tikai uzkurina iztēli. Vēl dzirdēts, ka Brāžu krācēs mutulis esot tāds, ka ar varu raujot airus no rokām laukā (vēlāk gan izrādās, ka kādam Egila laivas biedram tas gadījies, laižoties lejā pa aizsprostu un iekļūstot "mucā"...). Eļļu ugunī pielej stāsti par to, ka Brāzes esot tāpat kā Cieceres lielā krāce tikai... vairāku kilometru garumā! Dažādos avotos gan atšķiras ziņas par krāču garumu - tiek solīts no 5 līdz pat 10 km! Ko vēl labāku var vēlēties?!! Pie tam - bez Amatas koku grābekļiem un piespiedēm... Atceramies, kā Amatā mūsu nebūt ne sīko laiveli mētāja kā skaidu un mūs pa iekšu - tāpat, līdz beidzot vienā tādā palēcienā straume Egilam laivu kā multenē burtiski izrauj no dibenapakšas un piezemēšanās notiek pa taisno ūdens mutulī...

Iepriekšējā nedēļā gan Brāzēs ūdens līmenis bijis vēl par augstu - šeit jau daudzkārt pieminētais Ezis stāsta, ka krāces pārsvarā palikušas zem ūdens, un šis pārrauts pāri, pagūstot izbaudīt tikai straumes ātrumu un spēku. Taču šonedēļ daļa ūdens jau būšot noskrējusi un vajagot būt labi... Estere jau iztēlē zīmē ainas ar zvērisku straumi un gigantiskiem ūdens mutuļiem 10 km garumā, kas vēl vairāk uzsit asinis. Jābrauc, nav divu domu!!!

Pēdējā vakarā pirms izbraukšanas sāk mākt šaubas, vai Ksiu ir ņemama līdzi. Varbūt labāk sīko astes luncinātāju šoreiz atstāt mājās? Štrunts par pašiem, taču mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši... Noskatoties, kā mēs steigā cenšamies izstrādāt saskaņotas rīcības plānu suņa glābšanai "overa" gadījumā, Ezis cenšas nedaudz "nogludināt" iepriekš kādu stundu sastāstītā iespaidu, nosaucot krāces par muļķudrošām. Eža stāsts: "Pali pirms dažiem gadiem. Es pirmo reizi Brāžu krācēs, sasprindzis, drudžaini manevrēju - te strauji pievilkt vienā pusē, te atgrūsties no akmens otrā. Skatos - man garām pakuģo kocene. Tāda Latvijas parastā, ar airiem duļļos. Vienā galā sēž puika glābšanas vestē, bet otrā atzvēlies tētuks, vienā rokā aliņš, ar otru pieairē..." Pateicoties šim stāstam, Ksiu Brāzes tomēr nobrauc :)

Ir Lieldienu brīvdienas, negaidīti iestājies pavasarīgs laiciņš un, protams, laba kompānija - tātad visi vajadzīgie apstākļi laivošanai. Startējam no Ērgļu tilta.





Te Ksiu gaida nepatīkams pārsteigums: glābšanas vestes jāvelk visiem laivotājiem! Sunes skatiens pauž ko vien vēlaties, izņemot sajūsmu.



Iespējams, ka palīdz tas, ka Ksiu redz jocīgos kamzolīšus mugurā arī pārējiem, taču jau pēc brīža glābšanas veste ir psiholoģiski pieņemta.



Mūsu vecā laiviņa savu mūžu ir uzcītīgi nokalpojusi un nu izjaukta piegrieztnēm, bet jaunā vēl nav gatava, tāpēc šoreiz dodamies ceļā ar palienētu peldrīku. Tajā satilpināmies gan mēs visi trīs, gan Uģis alias Dainu Tēvs.



Pārējā kompānija: Aivars un Raivis,



Jānis un Jurijs.



Sākums tiešām daudzsološs, it īpaši, ja ņemam vērā, ka citi braucēji šo raksturojuši kā "mierīgu posmiņu pirms krācēm".





Taču jau pēc brītiņa iestājas miers. Un miers nav gluži tās, kā dēļ mēs šodien esam braukuši tādu gabalu pa Latvijas līkumotajiem un ne vienmēr asfaltētajiem ceļiem.



Puišiem nākas pastrādāt ar airiem, kamēr Estere un Ksiu pa vidu gandrīz iesnaužas.



Nē, patiesībā gan iesnaužas tikai Ksiu. Esterei gulēt neļauj draudzīgie belzieni ar airi no aizmugurē sēdošā Uģa puses. Labi, ka ir ķivere, it īpaši, kad sākas krāces un belzienu skaits saprotamu iemeslu dēļ strauji pieaug.



Taču pagaidēm krāču vēl nav un Uģis uzskatāmi demonstrē attieksmi pret šādu lietu kārtību.



Dažam labam, iespējams, galvā iešaujas doma par to, kāda kociņa pēc vajadzēja stīvēt mugurā jocīgos oranžos apģērba gabalus.



Ja nu vienīgi tāpēc, lai Esterei aizmugurē būtu lasāmviela rāmākos brītiņos...



Pamazām atkal sāk parādīties pa straujtecītei un pat krācītei.



Laiva nedaudz pagriež straumei labo sānu un - žļurkš! - Egilam un Esterei labais zābaks pilns ar ūdeni. Pēc pāris minūtēm atkal - žļurkš! - un pilns arī kreisais. Vēlāk, lejot laukā ūdeni gan no zābakiem, gan laivas, tiek pieņemts lēmums par nākamo investīciju tūrisma inventārā. Tie būs neoprēna zābaciņi...



Lēšam, ka pēc brītiņa būtu jāsākas "īstajām" krācēm, un pirms tam vajadzētu vēl pamanīties kaut ko apēst. Uz to tauta nav jāmudina divreiz :)







Beidzot krāces!





Mētā mūs tīri smuki. Diemžēl nevaram uzrādīt fotogrāfiskus pierādījumus no labākajām vietiņām, jo tur fotoaparāts tika paslēpts, lai neaizlietu objektīvu.



Mums četratā mazajā laiviņā iet jautri.



Savukārt, Aivars un Raivis īrētajā kuģī ir kārtīgi nogarlaikojušies un kādā pitstopā (kārtējā ūdens izliešana no laivas un visa pārējā) ierosina maiņu.



Piekrītam. Ja nebūs labāk, būs vismaz savādāk.



Kreisajā pusē Ogrē ieplūst pavisam neliels strautiņš ar ūdeni kakao krāsā. Un jau pēc brīža tāda ir visa upe.



Atmiņā nāk stāsti par Āfrikas upēm... Tas arī ir smukākais posmiņš.









Krāces beidzas pēkšņi un bez brīdinājuma.



Vēl pāris straujtecītes, kas vieš veltīgas cerības,





Līdz beidzot iestājas pilnīga miera muiža.



Krastos šur tur pa nu jau pērnās ziemas atliekai.



Vēl brīdi uz nezko ceram,



..līdz beidzot upe pārvēršas platā dīķī un ir nepārprotami skaidrs, ka tuvojas aizsprosts. Vasarīgi mākonīši spoguļojas rāmajā ūdenī, upei pāri peld lielas, treknas vardes... Miers.





Augstie borti... kopš pārsēšanās šajā kuģī tā arī ne reizi nenācās liet laukā ūdeni. Pie kājām gan izveidojies neliels baseiniņš, taču tas neietekmē laivas kravnesību...



Toties puišiem mazajā pelēcītē beidzot tikuši visi upes prieki.





Parādās aizsprosts. Aizdomīgi labā kārtībā. Tas nozīmē, ka nekāda laišanās pāri varētu arī neiznākt.



Kāpjam laukā izlūkot situāciju. Pirms aizsprosta upe ir kā rāms ezers, un nekas neliecina...





..par spēku, kāds redzams otrā pusē.





Saprotam, ka ar to pašu brauciens ir beidzies.





Otrpus aizsprostam upe gan atkal izskatās gana jestra, taču mēs jau esam atkuģojuši līdz savām kaut kur šepat, pie Vecogres HESa atstātajām mašīnām.



Hm, jocīgi: aizsprosts šeit ir, bet kur tad HES? Pēc neliela topogrāfiskā apjukuma brīža secinām, ka jāplēš iekšā pa tepat redzamo kanālu, gan jau tur būs arī spēkstacija un mūsu autiņi.



Mazs gabaliņš pa kanālu un tā galā - jau pazīstamā HES ēciņa.







Turpat ceļamies laukā.







Esteres sausie zābaciņi palikuši tajā mašīnā, kas mūs rātni gaida... Ērgļos. Vai mēs tāpēc raudājām?



Pa ceļam atpakaļ uz Ērgļiem pamanām uzrakstu, kas liecina par kādu zīmīgu vietu. Apstājamies. Izlasām. Izlasām vēlreiz. Joprojām bez panākumiem. Strūves meridiāna loka punkts "Sestukalns". Labi, ka ir internets! Lasi
šeit



Vēl pēdējā pietura Ērgļos pie kulinārijas, un prom uz mājām!



Lieliski pavadīta diena, kaut... Estere ir nedaudz vīlusies (skat. sasolīto sākumā). Ja nebūtu dzirdēts tik daudz "makšķernieku stāstu" par Brāžu krācēm, un gadītos ko tādu atklāt nejauši un negaidīti, droši vien būtu stāvā sajūsmā, taču nu, pēc visiem šiem nostāstiem, piedzīvojumam ir pamatīga mazuma piegarša. Patiesībā tas labākais posmiņš bija krietni īss. Nākamreiz vajadzētu nobraukt tikai to, pārvest laivas atpakaļ un nobraukt vēlreiz. Un tā vairākas reizes pēc kārtas. Tad arī varbūt sanāktu solītie 10 kilometri kaifa :))))

Citi laivojumi
Atpakaļ uz sākumu