Līdz šim mums Ogre asociējās tikai un vienīgi ar adrenalīnu pavasarī un, kauns atzīties, pat iedomājušies nebijām, ka tā braucama arī vasarā, pie tam augustā un nebūt ne pēc lieliem lietiem. Šādiem aizspriedumiem ir arī iemesls - Ogres rajonā ir Esteres lauki un, ciemos braucot, pa to vai citu tiltu šī upe tiek šķērsota regulāri. Šķērsojot, protams, gluži automātiski tiek izvērtēts - ir kuģojama vai nē. Un skati, kas paveras no tiltiem, nesilda vasaras laivotāja sirdi: parasti pirmais, kas krīt acīs, ir akmeņi, lieli akmeņi, pamatīgi akmeņi, ar kuriem upes gultne kā piemētāta.

Taču 2009. gada augusta sākumā, izmisīgi meklējot kaut ko maksimāli tuvu Rīgai (jau atkal transporta problēmu dēļ) un šajā nolūkā cītīgi kašņājoties pa internetu, uzkašņājam ne pārāk pārliecinošus, taču apgalvojumus, ka Ogre vasarā esot braucama. Nolemjam riskēt. Galu galā šai upei ir viena milzīga priekšrocība - Esteres lauku radi. Pat, ja nebūs ūdens, t.i., nebūs pietiekami, lai visu ceļu ar pēcpusēm nenāktos skaitīt akmeņus, iedrošina pārliecība, ka radi mūs ķezā nepametīs - savāks, lai kur būsim ieklīduši, un nogādās atpakaļ līdz turpat viņu pagalmā atstātajām mašīnām. Savu lomu spēlē arī apstāklis, ka negribas kārtējo reizi braukt pa Braslu, kas līdz šim mūs vienmēr glābusi, ja braukt gribējies, bet tālu no Rīgas tikt nav bijis iespējas.

Potenciālajiem sekotājiem šī apraksta sakarā vēlamies piezīmēt divas lietas:
1) Apraksts tapis 2010. gada aprīļa sākumā, t.i., ar krietnu laika atkāpi, kuras dēļ, iespējams, cietusi precizitāte;
2) Laivojām pie diezgan zema ūdens līmeņa. Ja tas būtu par pārdesmit cm augstāks, tā stāsta daļa, kur runāts par akmeņiem un krācītēm, izskatītos jau pavisam savādāk...

Nolemjam sākt Lēdmanē no tilta pie Beku līča - tur, kur notiek (vismaz kādreiz notika...) vietājās zaļumballes u.c. pasākumi.

Te var pārliecināties, ka Dace ir nodrošinājusies ar ceļam nepieciešamo, t.sk., lasāmvielu, kas var izrādīties ļoti noderīga, ņemot vērā viņas laiviņas ātruma rādītājus, it īpaši - salīdzinājumā ar pūšļiem. Un pie viena - noder iekuram, kas arī nav maszvarīgi...


Beku līcī tiek pumpētas vai stellētas kopā laiviņas... Nesteidzīgi...




..un tikpat nesteidzīgi startējam.


Beku līča rāmais dziļums izrādās mānīgs. Ilgi nav jāgaida, līdz Ogre parāda raksturiņu (t.i., straujtecītes) un zobiņus (jau pieminētos akmeņus, protams). Pirmā straujtecīte, ko varētu nodēvēt arī par nelielu krācīti, mūs pārsteidz tik nesagatavotus, ka gandrīz izraisa overu bez pamatota iemesla. Izdodas tomēr laiviņu nobalansēt uz viena borta, kaut ūdenī kā pupas sabirst visi nepiesietie priekšmeti. Šī nelielā sapurināšana liek mums no pusguļus režīma pāriet uz aktīvākām darbībām, operatīvi viss tiek izzvejots, noliets un sastūķēts drošākās vietās. Tas, kā nojaušam jau pēc brītiņa, šajā upē ir pareizais piegājiens - turpmākās dienās pārliecināsimies vēl un vēlreiz: pa Ogri guļot braukt nav ieteicams...






Jau pēc dažiem pirmajiem kilometriem saprotam: esam izvilkuši pilnu lozi! Upe ir mūsu pēdējo gadu lielākais pārsteigums. Straujtecītes un nelielas krāčeles mijas ar rāmiem dīķiem, garlaicīgi nav, bet ir laiciņš atvilkt elpu starp divām adrenalīna devām :)))))


3 km no Beku līča Ogrē ietek Lobe (kreisā krasta pieteka jeb, kā parasti tās apzīmē, kkp).


Pati ieteka gan aizaugusi un grūti pamanāma (bildēts jau pēc izsišanās cauri slorbenājiem), toties Lobes krogu nepamanīt nav iespējams. Ēka, kas izskatās pēc trekno gadu jaunbūves, patiesībā ir bijušais Lēdmanes tautas nams, lai gan pēc plastiskās operācijas, kas pilnībā mainījusi viņa vaibstus. Kādreiz tūdaļ aiz tā sākās aizaugušas pļavas, kur bērnībā gājām griezt savvaļas ķimenes vai lielajos gumijniekos lāčojām pāri uz mežu mellenēs. Tagad te viss sakārtots, iekārtots, izpļauts un izcakināts. Pavisam svešādi un kičīgi... Taču galu galā - nav slikti. Garām braucot šad tad te apstājamies iekost - gluži korekta virtuve. Nu, labi, tā bija liriskā atkāpe... atgriezīsimies pie laiviņām. Un šai sakarā jāatzīst, ka daži laivotāji nespēj palaist garām tādu ekstru kā krogs pašā upes malā... :)))


Metrus 200 aiz Lobes kroga ir aizsprosta paliekas, kas pie šāda ūdens līmeņa veido smuku krācīti ar asu pagriezienu pa labi. Kādreiz te pat tika rīkoti ūdenstūristu treniņi un sacensības.


Ar naktsvietām gan tālākajā posmiņā skopi. Krastos vai nu kādam pagalms, vai arī viss tā aizaudzis, ka nav kur 5 teltis uzsliet. Beidzot atrodam meža pļaviņu ar makšķernieku vietu. Un pavisam drīz atklājam Ogres krastu lielāko trūkumu. Pirmā to atklāj Ksiu. Kamēr ceļam telti, sune kļūst arvien nemierīgāka, sāk svaidīties uz visām pusēm, smilkstēt, līdz beidzot nonāk pilnīgā histērijā - rāpjas visur, kur vien var uzrāpties, nežēlīgi sabradā pirmīt no noslīkšanas izglābto torti "Vāverīte", telts karkasu, tomātus, kliedz un prasās uz rokām. Paiet brītiņš, līdz saprotam, ka panikai ir iemesls. Vēl pēc brīža arī paši jau lēkājam no vienas kājas uz otru, purinām bikšu staras un velkam laukā telts mietiņus, lai savas naktsmājas pārstieptu uz citu vietu. Iemesls sīks, taču nepatīkams. Skudras. Neesam entomologi, taču varam pavisam droši apgalvot vairākas lietas: skudru tur bija ļooooti daudz un tās nežēlīgi koda. Uzmanīgi izpētot visu pļaviņu, atklājas bēdīga aina: vietas, kur skudru nebūtu, tajā nav. Ir tikai divas opcijas: daudz vai ļoti daudz. Turpmākajās dienās šī paša iemesla dēļ atteiksimies ne no vienas vien potenciālās naktsvietas...


Beidzot teltis ir uzslietas, sune glābta, palēnām top stūķis un dzīve atkal ir skaista...


Nākamajā rītā, tiklīdz laiva ielaista ūdenī, Ksiu ir tajā iekšā, garlaikojas, gaidot mūs, taču ne par ko vairs nav pierunājama kāpt krastā. Vismaz ne šajā vietā...



Jau drīz aiz mūsu pļaviņas ir vēl dažas potenciālas naktsvietas, līdz kurām vienkārši iepriekšējā vakarā "nedavilkām". Nekas, būs informācija uz priekšdienām. Jo nu jau esam droši, ka turpmāk pa Ogri brauksim vēl ne vienu reizi vien. Par spīti visām skudrām!


Beidzot viens orientieris: Glāzšķūņa-Lēdmanes ceļa tilts. Te arī atklājas, ka vakar esam nobraukuši smieklīgi maz: pēc kartes - tikai kādus 5 km. Neticami! Pašiem liekas, ka esam braukuši kā malači, un smieklīgais cipars mūs satriec... Taču, ja tā labi padomā, šajos dažos km interesantā ir bijis tik daudz, cik citā vasaras upē visā dienā.


Turpinās iepriekšējā dienā veiksmīgi iesāktais: straujtecīte - mierīgs posms - atkal straujtecīte - atkal miers. Laikam šajā posmā parādās arī viedojumi, ko mudīgi nodēvējam par "grīdu" - vienlaidu akmens gultne visā upes platumā. Vienvietīgais oranžais plastmasas brīnums ar mazo iegrimi "grīdai" vēl šā tā pāri tiek, taču smaile ar izliekto dupsi vairākas reizes uzsēžas. Neko darīt, jāraušas laukā un jāpiepalīdz. Bet galu galā arī tas pieder pie vasaras laivošanas!






Daudzveidīga un mainīga ir ne tikai pati upe, bet arī krastu ainava.




Ik pa laiciņam sarīkojam kādu ēšanas pauzi, zaļo pieturu, izlūkojam krastus, tusējam... Tas nozīmē, ka arī šīs dienas rezultāts kilometros varētu izskatīties paknaps. Taču galvenais jau nav nokašāt cikturtos kilometrus. Galvenais ir atpūsties un smelties pozitīvas emocijas. Tāpēc vienojamies uz kilometriem neiespringt, bet ķert kaifu no upes, labā laika un patīkamās kompānijas.




Vēl viens apliecinājums apgalvojumam par ainavu dažādību.






Pajukusi laipa ar metāla trosēm laivotājiem ļoti nepatīkamā augstumā.






Lkp Aviekste (nejaukt ar Aivieksti!). Braucot pa šoseju pāri Aviekstes tiltam, kas gan ir gabaliņu tālāk, mums bija radies priekšstats, ka upe ir krietni nopietnāka. Nolemjam pabraukties pa to uz augšu, taču nekur tālu netiekam. Jau ātri vien priekšā galīgs seklums un akmeņi.




Nākas griezt apkārt un atgriezties Ogrē.






Te pēc dziļāka posmiņa mūs sagaida ne tikai jau pazīstamā "grīda", bet nu jau arī "sienas".


Un neliela kāju izlocīšana, bez kuras gan mēs mierīgi būtu varējuši iztikt...


Kaut kur tepat būtu jābūt Glāzšķūnim, taču tas kā nerādās, tā nerādās. Beidzot ieraugām krastā cilvēkus un nolemjam apjautāties. Izrādās, esam pie pašas Glāzšķūņa robežas! Vārdu pa vārdam, un drīz jau tiekam uzaicināti nakšņot tepat laipno saimnieku gruntī. Tik jāpagaida, kamēr viņi bekas nolasot... Tā nu nakšņojam ar retu komfortu: perfekti izpļautā pļavā ar iekārtotu ugunsvietu, galdu, soliem un pat sauso tualeti kādu gabaliņu tālāk, kalniņā! Saimnieks pat uzstāda zārdus drēbju žāvēšanai un atnes dzeramo ūdeni! Jā, šaipusē ļaudis vēl nav pazaudējuši laipnību un viesmīlību, kas, jāsaka, šajā situācijā nemaz nav tik pašsaprotama: iedomājieties, ka jūsu rūpīgi koptajā gruntī no upes izrāpjas izbadējušos ļautiņu bars ar laivām, paunām... Mīļš paldies laipnajiem un drosmīgajiem saimniekiem!


Nākamais rīts sākas optimistiski...


Lepni kuģojam cauri Glāzšķūnim, kas iztiepies gar upi prāvu gabalu.




Ķeguma-Suntažu ceļa tilts ar pamatīgiem balstiem: krasti šeit stāvi.




Pēc kilometriem trim upes vidū paliela sala. Apbraucam pa kreiso pusi.




Te kaut kur jābūt akmeņlauztuvēm. Un, spriežot pēc kādas kartes, pat caurtecītei uz karjeru jeb kaut ko tamlīdzīgu. Iespējams, ka tā fiksēta šajā fotogrāfijā, taču izpētīt nepagūstam. Strauja virāža un plunkšķis: Ksiu, kas visu laiku lepni izslējusies sēdējusi uz lielā mantu maisa, nenotur līdzsvaru un no pieklājīga augstuma ielido ūdenī. Ātri vien četrkājainā ekipāžas locekle tiek no upes izķeksēta, taču, sarijusies ūdeni, vēl ilgi sprauslā un klepo. Pa to laiku, straumes nesti, interesantajai vietiņai esam garām, un no novadpētniecības nekas nesanāk. Nekas, paliks nākamreizei!


Smukie iezīši krastos visbiežāk signalizē par kārtējo "grīdu". Taču, kā jau sākumā minējām, pie augstāka ūdens līmeņa tam nevajadzētu radīt problēmas laivotājiem.


Vēl pēc laiciņa upē sērītes strēle ar volejbola tīklu un tepat labajā krastā dažas vasaras mājiņas. Tā kā ar smaili esam krietni atrāvušies no pūšļotājiem, te arī nolemjam sagaidīt pārējos.


Pirmais, ko sagaidām, ir lietus.


Pamazām parādās arī ceļabiedri. Dažam labam vasaras lietutiņš uzdzinis snaudienu...


Par laimi, slapjums no augšas nav ilgstošs.


Atrodam skaistu naktsvietu stāvkrastā...


..un piedzīvojam pasakainu novakares miglu.






Tuvojoties Ogresgalam, dziļo posmiņu kļūst arvien vairāk. Domājam, ka visi jaukumi nu jau aiz muguras. Vaiiii, kā mēs maldāmies!




Šī kosmiskā konstrukcija liecina, ka Ogresgals veiksmīgi sasniegts. LV ģeogrāfiju nepārzinošajiem: Ogresgals nav Ogres gals. Ogresgals jeb Kārļi ir paliels ciems, pagasta administratīvais centrs ar, kā liecina globālais tīmeklis, veselām 17 ielām, un vismaz mums radās priekšstats, ka arī patīkami sakopta Latvijas vieta.


Patīkamākais: upe līkumo cauri ciemam kā slaloma trase, jestra un interesanta. Ik pa laiciņam kāds akmentiņš, vietējo uzcelts dambītis vai pat neliela krāčele (pie šāda ūdens līmeņa) neļauj ūdenstūristam garlaikoties.










Neveiksmīgāks manevrs un seko neliela pastaiga kājām...




Ja ir vēlme šeit laivojumu beigt, tad labākā vieta izkāpšanai laikam ir stadions, kas ir cauri ciemam, viņā galā. Orientieris: laipa pāri Ogrei (bildē gan švaki saskatāma)...




Pēc metriem simts labajā krastā neliela ietecīte - lkp Ranka, pār kuru stāvajā mazupītes krastā pamatīga dzelzs laipa. Jāraušas laukā uzreiz aiz ietecītes.


Šis arī ir stadions, t.i., ceļojuma beigas. Žāvējam airus, apmierināti ar sevi, upi un uz tās pavadītu laiku. Kopumā esam pieveikuši vien 27 km, toties kā atpūtušies!!!


Ja ir laiks un luste, iesakām izstaigāt sīkupītes gravu stadiona pusē. Meistari no kaimiņmājām parūpējušies, lai šeit būtu ko apskatīt: gan koks ar maskām, gan milzīgi metāla režģu bruņurupuči, kas pildīti ar akmeņiem. Turpat blakus arī avots ar labu ūdeni atceļam... Patīkami!


Paldies Balvai par nogādāšanu līdz upei un atpakaļ :)

Citi laivojumi
Atpakaļ uz sākumu