Gribējās pamēģināt ko jaunu. Internetā pamanījām, ka, pateicoties latviešu un igauņu kopprojektam "Riverways", iztīrītas vairākas mazās upes, lai padarītu tās pieejamākas laivotājiem. Labi, nospriedām, ņemsim un vienu no tām iemēģināsim. Izvēle trāpīja Rīvai. Mūsu iepriekšējā pieredze ar Kurzemes piekrastes upēm bija pozitīva, informācija globālajā tīmeklī radīja iekārienu, tāpēc izlemts tika fiksi un daudz nedomājot. Ar akcentu uz "daudz nedomājot". Tas arī lielā mērā iespaidoja braucienu. Tiem, kam slinkums lasīt visu aprakstu, teiksim uzreiz - upe braucama pēc lietiem, pie gana augsta līmeņa. Pārējā laikā var sanākt, ka laivotāji neplānoti pārtop kājāmgājējos...

Dodamies uz Jūrkalni, tālāk - uz Labragu, kur griežam iekšā pa ceļu gar upi uz Rīvas ciema pusi. Pabraucam garām ceļam, kas ved uz Gumbu tiltu (dzelzsbetona tilts), un pēc kāda gabala griežam nost pa kreisi uz upes pusi pa izbijušu dzelzceļa stigu - kā tāda tā vēl figurē mūsu Tomtomā, taču reālajā dzīvē par stigas kādreizējo izmantojumu liecina vairs tikai dažu gulšņu paliekas, kas mētājas gar to. Pabraucam garām pamestēm padomjlaika mājām līdz pussabrukušam dzelzceļa tiltam. Turpat uz stigas pie tilta ceļam teltis un vārām stūķi, lai no rīta ar svaigiem spēkiem laistos upē.





Upe šeit izskatās... gana plata, lai tajā ielaistu laivu un vēl atliktu vieta, kur vēcināt airus. Tātad viss kārtībā :))))))









Brīžam nedaudz platāka, brīžam šaurāka, taču, sagriežot laivu šķērsām, vietām risks iesprūst pastāv... :))))





Lai gan ir vasaras beigas, gan krastos, gan upē netrūkst ārstniecības augu. Ūdensmētras gan zemāk vairs neredzējām, tāpēc vakara tējiņai tās jāievāc jau sākumā...



Esam sajūsmā - līkums aiz līkuma, romantiskas ainavas, kas ik pa brītiņam mainās. Nedaudz atgādina Dubnas augšteci... Te pļavas, te koku alejas...





...te atkal Bebra kungs pacenties...



Floras un faunas mīļotājiem te garlaicīgi nav :)





Brauciena sākumā esam sajūsmā gan par upi, gan par sevi, ka esam tieši šo upi izvēlējušies. Paredzētais maršruts - aptuveni 15 km līdz Labragam. Tas jāpieveic nepilnās divās dienās. Pieejamajos aprakstos šis gan skaitās vienas dienas maršruts, taču pie tik zema ūdens līmeņa un ņemot vērā mūsu tradīciju braukt nesteidzoties, esam paredzējuši laika rezervi. Un, kā izrādās, labi, ka tā :)





Pretēji loģikai (mūsu), jo tālāk, jo upe kļūst seklāka. Starp diviem seklumiem bieži vien ir metri 10-20. Ātri vien konstatējam, ka šādos posmos pat sēsties atpakaļ laivā nav jēgas, jo tūlīt atkal jāraušas laukā. Līdz ar to dienas otrajā pusē brauciens arvien vairāk sāk līdzināties pārgājienam, bet laivotāji - strūdziniekiem...





Pārvaram visdažādākos šķēršļus - seklumus, oļu braslus, bebru dambjus, upē sakritušus kokus, kam gan pa augšu, gan pa leju... Tomēr jāslavē upes tīrītāji - ne reizi nenākas laivas apnest. Un, ja salīdzina ar internetā atrodamajām bildēm, kur upe redzama pirms tīrīšanas, redzams, ka paveikts milzīgs darbs.











Laiks ir silts, noskaņojums (pagaidām vēl) - labs, tāpēc bebru dambjus uztveram kā atrakciju.









Patīkami, ka pat pie tik zema ūdens līmeņa vietām ir straumīte.





Krasti apdzīvoti ļoti maz.





Kaut gan ir nedēļas nogale un laiks turas silts, citus laivotājus nesastopam.





Dažviet bebru inženierbūves radījušas īstas "rumbas". Nākas viedot izbrautuves. Upes tīrītājiem te neko pārmest nevar, jo bebriem nekas neliedz nojauktos dambjus ātri vien atjaunot.







Ik pa laiciņam upei perpendikulāri - valki ar tiem raksturīgajiem augiem - elšiem u.c. Kaut no upes valkus dažviet atdala vien pusmetrs - metrs zemes, pie šāda ūdens līmeņa bez krastu izlūkošanas tie nav pamanāmi. Ja līmenis augstāks, iespējams, ka tie ar Rīvu ir savienoti un ne tikai apskatāmi, bet arī iebraucami... Dažu galvās sāk rasties doma izbraukt Rīvu vēlreiz - kaut kad pēc lietiem, lai upi pilnībā izbaudītu.





Dažs labs nedaudz saguris... :))))



Pēc nelielas pauzītes turpinās romantiskā šķēršļu josla.











Labu naktsvietu Rīvas krastos nav daudz, tāpēc, ja braucat tikpat nesteidzīgi kā mēs un pret vakaru kreisajā krastā atrodat šo pļaviņu, iesakām nelaist to garām.





Pateicoties gan ainavu daudzveidībai, gan šķēršļiem un to pārvarēšanai, gan, atklāti sakot, arī strūdzinieku nogurumam, mums pašiem šķiet, ka nobraukts pamatīgs gabals, taču nepielūdzamais GPS liecina par pretējo. Neesam vēl pat tikuši līdz Gumbu tiltam!







Ņemot vērā, ka ar airēšanu īpaši neaizraujamies, bet laivojumu pamatā uztveram kā ainavu baudīšanu ar tusiņa elementiem, tiltu sasniedzam tikai nākamajā dienā. Turpat atklājam, ka līdz jūrai vēl 9 km.







Ap šo laiku šķēršļu pārvarēšana mūs jau pamatīgi nogurdinājusi un sākam apsvērt maršruta saīsināšanu.





Beidzot kāds krastā sastapts vietējais taku zinātājs apraksta vietu, kur ceļš pienāk upei tuvu, un pat solās atstāt mums zīmi, lai zinām, kur celties laukā. Paldies viņam par to! Tas piekusušajiem strūdziniekiem dod otro elpu un atlikušais ceļa posms tiek pieveikts salīdzinoši raiti.



Viss kā pienākas - strūdzinieki brien un velk laivu, priekšniece no laivas kontrolē :)



Jūras tuvums jūtams aizvien vairāk - priedēm noaugušas kāpas, baltu smilšu atsegumi...







Lūk, arī gaidītais finišs. Līdz šosejas tiltam gan neaizvelkam (vārdu "aizvilkt" šeit lietojem gan pārnestā, gan, diemžēl, arī tiešā nozīmē), taču neko tālu vairs nav. Pirmie finišētāji jau aizkājojuši līdz mašīnām, kas atstātas vienā no piejūras kempingiem, un pēc brīža ir klāt, lai līdz tām aizvizinātu arī pārējos šoferīšus.



Vēl tikai... jāuzdabū mantas pamatīgi augstā krastā :) Pēdējā piepūle pirms patīkama brauciena noslēguma - Labragā ir pāris krodziņu, kur pēc abām ārpus civilizācijas pavadītajām dienām palutināt sevi ar garšīgām pusdienvakariņām pirms atceļa :)



Kopsavilkums