|
| |
|
|
|
|
|
PĒDĒJAIS VASARAS BRAUCIENS - AR PŪŠĻIEM PA ABAVU
Ir augusta beigas un, neskatoties uz meteodienesta draudiem, laiciņš vēl tā nekas, tāpēc kravājamies uz upi vēlreiz. Kārtējo transporta misēkļu dēļ smailes nākas atstāt mājās un, kaut arī Abavai tas nav labākais variants, startējam ar pūšļiem. Sākam nedaudz zem Mazrendas - cauri Mazrendai, garām Ceļmaļu mājām, kur, starp citu, arī piedāvā labiekārtotas telšu vietas, pāri platai stigai (naftas vads "Draudzība"), pa labi mežiņā iekšā atrodam smuku noriņu ar ugunskura vietu.
Kamēr tur nonākam, ir jau melna nakts, tādēļ draudzīgi izlemjam likties uz auss, iztiekot bez stūķa. No rīta pamostamies, saprotam, ka līst un liekamies uz otras auss. Tā izrādās pareizā stratēģija - kad mostamies pa otram lāgam, lietus ir garām! Diena sākas bez liekas steigas. Pat vēl nesteidzīgāk nekā parasti (jā, izrādās, tas ir iespējams!), jo Slieku Tēvam (viņš arī Dainu Tēvs jeb Uģis) iešaujas prātā (vai vēderā), ka, ja jau stūķi nevārījām vakarā, to varētu darīt no rīta.
Lūk, arī pats provokators pie lielā katla:
Pa brītiņam nedaudz uzlīst, bet tas omu nemaitā. Ap trijiem beidzot esam gatavi startēt. Līdz Ventai - aptuveni 27 km. Līdz kaut kur viņā galā atstātajai mašīnai - nedaudz mazāk.
Redz, kur visa kompānija: Slieku Tēvs ar savu Inesi,
Arturas ar savu Annu,
Pēteris ar savu... kuģi
un trijotne Egils+Estere+Ksiu
Šajā posmā Abava nav nekāda šaurā (līdz 30 m platumā), straujteces mijas ar lēnākiem posmiem un "dīķiem", krasti ir stāvi, māju maz. Meži, meži, tumšie meži...
Pēc aptuveni sešiem km ir straujš upes līkums pa kreisi, abās pusēs stāvkrasti. No turienes nepilnus 2 km uz ZA ir Slujas ezers, bet 4 km - Usmas ezers. Daži ekstrēmisti tur mēdzot pārstiept laivas uz Sluju, pēc tam - Usmu, tad pa Enguri līdz Puzes ezeram, tam pāri un pa Rindu, tad - Irbi līdz jūrai! Mēs šādu piepūli neesam plānojuši un mierīgi čunčinām tālāk pa Abavu, laiski izbaudot jauko laiku un kompāniju.
Egils nesteidzīgi meistaro tradicionālo padzērienu, kura košākā (bet nebūt ne spēcīgākā) sastāvdaļa ir tomātu sula...
Maisījums tiek baudīts turpat uz ūdens un neviebjoties. Nu, gandrīz neviebjoties.
Kārtējo reizi Lietus Māte mūs žēlo - citur esot pamatīgi lijis, bet mūs tik pāris reižu pabaidīja.
Ik pa gabaliņam upē ietek kāds strautiņš, un daži no tiem izskatās ļoti romantiski.
Upē pludinās vēl vairākas kompānijas - pārsvarā ar kanoe. Taču no tādas četrjoslu satiksmes, kāda te mēdz būt ļoti saulainās nedēļas nogalēs, mūs laikam paglābuši meteorologi ar savām pesimistiskajām prognozēm (iepriekšējā reizē nepilnu stundu pasēžot krastā, saskaitījām 40 garāmbraucošus peldlīdzekļus - sajūta kā uz autostrādes).
Uz vakara pusi laiks kļūst pavisam vasarīgs, un to mēs arī izbaudām.
Aptuveni 17 km no ietekas Ventā, kreisajā krastā izskatās, ka ietek neliela upīte un pēc brītiņa - vēl viena, taču patiesībā tā ir atteka, kas atdala ap 200 m garu salu.
Tālāk atkal mierīgs plūdums mijas ar straujtecītēm:
Tikmēr viens te jau atlūzis...
Informācija tiem, kuri pa Abavu pēdējo reizi ir braukuši krietni sen: pretēji veciem aprakstiem, tagad upei šur tur var piekļūt ar mašīnu arī posmā starp Rendu un ieteku Ventā, tik jāzina, kur. Ir arī ierīkotas oficiālas naktsvietas. Labiekārtotas un pat numurētas. Šī, piemēram, ir Nr. 5. Te arī paliekam.
Arturas ķeras pie uguns kurināšanas.
Pirmo reizi redzam šādu uzparikti un novērtējam to ar augstāko atzīmi: to pagriežot, var katlu aizvizināt prom no uguns, lai bez miesas bojājumiem apmaisītu.
Atstāt galvenos kopīgās pārtikas krājumus Pēterim bija vairāk nekā neapdomīgi.
Kad zūd cerības, ka viņš pa gaismu mūs sasniegs patstāvīgi, tiek izsūtīta tehniskās palīdzības laiva, bet pārējie ķeras pie stūķa gatavošanas no visiem zaļumiem, ko izdodas sagramstīt pa somām. Līdz ar nakti klāt ir arī Pēteris, stūķim tiek pievienoti pēdējie komponenti, tai skaitā pamatīga deva ķiploku, un gatavs!
Tālāk krietnu brīdi dzirdama tikai daudzbalsīga, ritmiska šņakstoņa.
 |
Mmm, tieši atmiņas par šādām vasaras naktīm, |
