Ik pa brīdim gūstam apstiprinājumu apgalvojumam, ka šajā pasaulē viss ir savstapēji saistīts. Piemēram: valsts politika attiecībā uz zinātnes finansēšanu tiešā veidā ietekmē mūsu laivošanas maršrutus. Piedāvājot cilvēka cienīgu algu zinātniekiem, dižā un bagātā kaimiņvalsts Igaunija ir sākusi pārvilināt pētniekus no mazās un nabadzīgās Latvijas, tāpēc tur tagad pētījumus veic arī dažs labs no mūsu laivotāju kompānijas. Tas, savukārt, nozīmē, ka mums tur parādījušies "savējie" ar materiāli tehnisko un informatīvo bāzi Igaunijas laivojamo upju apzināšanai un laivu braucienu organizēšanai :) Nav ļaunuma bez labuma...

Ilzīte ar Valdi veic priekšizpēti, aptaujājot igauņu kolēģus-laivotājus. No divām ieteiktajām upēm, pētot internetā pieejamās bildes, izvēlamies Ahju. Nedaudz gan mulsina informācija par liegumu upes krastos. Taču sakarīgu informāciju par to, kas īsti un kur ir aizliegts vai atļauts, atrast neizdodas. Iedrošina fakts, ka paši igauņi tur laivo un ir pat firmas, kas organizē kolektīvos laivojumus, no kā secinām, ka to darīt drīkst :) Tur esot klintiņas, un vispār - upe esot līdzīga mūsu Salacai... Izklausās labi. Sapulcinām kompāniju, kas vēlas līgot uz ūdens Igaunijā, un pošamies ceļā.

Vispirms jātiek līdz Koorverei. Šeit ir maršruts caur Valgu (paši braucām no Tartu puses).

Nākamajā kartē var redzēt mūsu laivojuma maršrutu. Sākām netālu no Koorveres. Kartē iezīmējām vietu ar +- 500 m precizitāti - aptuveni tur, kur Ahja "ietek" šajā kartē. Beidzām vieni pie Saesaare HESa (1), bet citi (2) - pamatīgu gabalu aiz tā, pie šosejas pāri upei (netālu no vietas, kur Ahja no šīs kartes "iztek").



Piebrauktuvi upei atrast nav viegli. Braucot no Tartu puses, pirmais meža celiņš pēc tilta pa labi ir "aizķēdēts", bet pa (laikam) otro izdodas iebraukt. Lēnām ripināmies gar mežiņu un ataugušu izcirtumu, meklēdami, kā piekļūt upei, kas tek kaut kur tepat pa labi. Tajā virzienā iet vairāki taisni celiņi. Palīdz intuīcija. Ceļš, kuru izvēlamies, brīžam izskatās bezcerīgs un pat gandrīz izbeidzas pļavā, taču galu galā pašiem par brīnumu pļavai cauri aizved tieši uz vietu, no kuras mēdz startēt arī "oficiālie" igauņu laivotāji. Uz šo vietu ved arī iebraukts meža celiņš gar pašu upi, kas, cik var spriest, sākas ar aizķēdēto iebrauktuvi. Galu galā nonākam nelielā klajumā upes krastā meža celiņu krustcelēs. Te ir vieta ugunskuram, gana vietas teltīm un mašīnu novietošanai, t.i., viss, kas šobrīd vajadzīgs.

Uzmetot pirmo skatienu upei, sākam smieties... nedaudz tā kā nervozi...



Mūsu priekšā ir mazcerīga sīkupīte: šaura, sekla un šur tur ar kokiem aizkritusi. Līdz Salacai nevelk nevienā no parametriem, drīzāk atgādina Dubnu augštecē :) Taču neļaujamies panikai - esam taču netā redzējuši tās bildītes ar klintīm... Un, galu galā, arī laivošanai pa Dubnu nav ne vainas. Kas ir, pa to arī laivosim! Ar šādu domu ceļam teltis, gatavojam vakariņas un izbaudām silto vakaru. Aizsteidzoties priekšā notikumiem, varam teikt, ka šī bija pareizā pieeja. Laivojuma gaitā upe vairākkārt radikāli mainīsies, viena brauciena laikā ļaujot izbaudīt pietiekami atšķirīgas ainavas un apstākļus, sagādājot ne mazums patīkamu emociju un skaistu atmiņu.





Rīta pusē pēc ilgas maldīšanās pa meža ceļiem mūs beidzot atrod Aivars, Rudīte un Andris. Pēc laiciņa pieripina arī Ezis. Beidzot varam startēt. Nedaudz pirms mums to pašu dara bars igauņu organizētā grupā. Vispirms gan viņi gandrīz stundu rātni klausās garum garo instruktāžu. Lai kaut kam tādam pietiktu pacietības, bez izslavētā igauņu temperamenta neiztikt. No bagāžas viņiem galvenokārt alus, kas acīmredzot ir viss laivojumam nepieciešamais, ja par naktsvietas iekārtošanu un siltām vakariņām rūpējas brauciena organizatori.

Mūsu laivojums sākas ar Ilzītes, Valda, Elīzas un Timija jaunā braucamrīka iesvētīšanu.



Brauciena sākums ir sīkupītei tipisks:









Lūk arī zili baltais brīnums, ko uz savas mašīnītes jumta esam attransportējuši uz kaimiņvalsti :



Cauri mežiem, cauri pļavām - mums sāk iepatikties aizvien vairāk.









Upes platums, kā redzams, šajā posmā nedaudz pārsniedz 2-vietīgā Taimiņa garumu. Tā ka nav tik traki - airu kustināšanai vietas pietiek :)



Upē ir tieši tik daudz šķēršļu, lai liktu laivotājiem saglabāt modrību un neļautu iesnausties :)





Daži no šķēršļiem ir pat ļoti interesanti, upe sāk kļūt platāka :))))









Tūlīt aiz pirmā tilta parādās otrs.









Tūlīt arī etnogrāfiskas mājiņas un patīkama straujtecīte.





Ahja kļūst aizvien jestrāka.









Beidzot klāt arī solītās klintiņas. Upi, šķiet, kāds paklusām samainījis :)))







Māju krastos ir maz, makšķerniekus un atpūtniekus ar mašīnām vispār nemanām - liegums kā nekā. Lielā igauņu grupa kaut kur tālu projām... Baudām mieru, klusumu un daudzmaz neskartu dabu.









Kārtējais nelielais šķērslis un labajā krastā - ceļš, kaut kas līdzīgs atpūtas vietai un pat "sirsniņmājiņa".



Pusdienas pārtraukums :)





Jaunākajai komandas loceklei Elīzai līdz gada jubilejai vēl ūūūū cik tālu, taču viņa jau ir laivotāja ar cienījamu pieredzi :)



Upe kļūst aizvien skaistāka. No laivošanas viedokļa nekā īpaša, taču ainavas, miers, tīrais ūdens bija mērotā ceļa vērti.







Pievakarē virs ūdens sabiezē romantiski miglas vāli...













Ir kāda problēma, ar kuru Ahjā jārēķinās - naktsvietas. Tā kā šeit ir liegums, ar legālām nakšņošanas vietām ir galīgi švaki. Principā tās var iepriekš mēģināt sameklēt šeit... ja izdodas...





Mūs glābj fakts, ka šīs ir īsākās gada naktis. Paspējam nobraukt krietnu gabalu. Un šis vakara brauciens nebūt nav neinteresants :) Uz upes ir arī patīkamas atrakcijas, piemēram, šī (jāatļauj Quick time darbību; ja nespēlē pats, 2 x uzklikšķiniet uz bildes; startē lēni, taču startē...):









Neliels lietutiņš atgādina, ka ir Līgo laiks.



Pīles vakarā :)))))





Seklumā ik pa laikam manām dīvainu krāsu akmeņus. Nez`, kas tie par iežiem - spilgti zili, zaļi, sarkani, dzelteni, balti... Safotografējam, lai parādītu komandas ģeologiem. Un pamatīgi viņus sasmīdinām. Skaidrojums izrādās vienkāršs un loģisks - jestrās krāsiņas akmeņiem tiek kā nodevas no pāri braucošajām plastmasas laivām :))) Arī Ilzītes un Valda jaunais peldamrīks pēc brauciena ieguvis pāris nobrāzumus...







Ieturamies uz ūdens.



Skaistums ir visur - arī zem mums...









Brīžiem Ahja atkal kļūst patīkami jestra.





Izbijušas dzirnavas ar izbijušu dambi.





Pamazām upe kļūst platāka un lēnāka, jūtams, ka tuvojas nopietnāks aizsprosts.









Naktsguļai un līgošanai izvēlamies vietu kreisajā krastā īsi pirms aizsprosta.





Vieta labiekārtota - ar pāris galdiem, ugunskura un telšu vietām, piebraucamo ceļu. Sākumā šaubāmies, vai te sanāks līgošana - priekšā jau vairāki auto. Par laimi izrādās, tie šeit tikai novietoti, bet paši braucēji jau sen aizlaivojuši. Līdz ar to vieta ir mūsu rīcībā uz visu Jāņu nakti.





Gaidot ceļabiedrus un īsto Līgovakara maltīti, nedaudz ieturamies ar to, kas pa rokai... Kādam somā gadās sīpols, citam - šokolādes sviests...



Pamazām sarodas pārējie, tostarp no Latvijas - arī pēdējais papildinājums kompānijai - Inesīte...





Valda īstena sestdienas talkas atmosfēra, trūkst tikai vispasaules revolūcijas vadoņa ar skrūvgriezīti :)





Kopdarba rezultātā drīz jau katlā līksmi burbuļo stūķis.



Otrā krastā kalna galā lauku māja, kuras ugunskurs... Dziedam latviešu līgodziesmas, gaidām, ka no pretējā krasta atbildē skanēs igauņu. Tā arī nesagaidām. Pēc laiciņa kaimiņu ugunskurs rātni nodziest, bet mēs ar savu... kā lai to labāk nosauc... plašo un daudzveidīgo repertuāru līdz rīta gaismai traucējam igauņu līgotāju naktsmieru.



No rīta izrādās, ka viens no kompānijas ir paņēmis brīvsoli. Kad pēc vairāku stundu saukšanas Timiāns tā arī neparādās, tiek izlemts atstāt viņam telti un pašiem doties tālāk, bet vakarpusē, kad būsim sasnieguši galamērķi, atgriezties runcim pakaļ.



Romantiskās ainavas turpinās, upe aizvien rāmāka un platāka.









Vietējā laivu bāze un, iespējams, arī vieta pārnakšņošanai.





Lūk, arī upes lēnā tecējuma iemesls - Kiidjärve vesiveski.





Nepieciešams apnesiens.









Pēc aizsprosta Ahja atgūst normālos apmērus, toties ainava ir mainījusies. Nu tā tek, biezu mežu cieši ieskauta, ēnaina, tumša.











Pēc neilga laiciņa upe atkal radikāli mainās. Šauro un gana romantisko posmu nomaina dižupes cienīgi plašumi. Upe uzpludināta - sākas Saesaare paisjärv.





Labajā krastā pie tāda kā zemesraga pamanām taku augšup. Nojauta izrādās pareiza - augšā, krastā ir vēl viena oficiālā naktsvieta. Labākā no redzētajām. Smukā priežu mežā, ar malku, labiekārtotu ugunskura vietu... un normālu iespēju nopeldēties.











Īpaši daudz iespēju klejojumiem pa mežu gan nav - pēc maza gabaliņa vīd zīme, kuras jēga ir skaidra pat tiem, kas igauniski nesaprot (t.i., mums)...



Kad atsākam braukt, izrādās, ka, pašiem nezinot, esam uzņēmuši pārdesmit nelūgtu pasažieru, kas laivu ir vārda tiešā nozīmē apsēduši.







Vēl pēc laika upe pārtop platā ezerā...





...pa kuru lēnām virzās pavisam dīvains peldamrīks - upes tramvajs.







Upes paplatinājums turpinās, veidojot tādu kā ezeru ķēdi - nākas pakašāt ar airiem, lai tiktu pāri, līdz līkumam, aiz kura... nākamais "ezers", tad vēl viens...







...līdz beizot kārtējā "ezera" galā redzams arī šīs perversijas vaininieks - Saesaare hidroelektrostacijas aizsprosts, kas te uzbūvēts piecdesmito gadu sākumā (Saesaare hüdroelektrijaam).







Upes tramvaja pieturas saimnieks laipni skaidro, ka laivotājiem bija jākāpj laukā agrāk. Kur? To viņš paskaidrot nevar. Būtībā jau tas nekur neesot norādīts. Vienkārši viņš to zinot! Taču nezinot, kā lai to uzzina citi... Kaut ceļš te ir, pie aizsprosta piebraukt nav iespējams. Savukārt, "oficiālajai laivotāju izejai" gan principā piebraucams ir, taču, lai to izdarītu, jāatrod kāds, kam būtu gan barjeras atslēga, gan vēlme to likt lietā jūsu dēļ. Varam teikt, ka neiespējami tas nav. Pretējā gadījumā, ja vēlaties šeit laivojumu beigt, laivas nāksies stiept krietnu gabalu. Ilzītei, Valdim un Elīzai šeit tiešām jāfinišē, jo jādodas atpakaļ meklēt noklīdušais Timiāns. Kompānija sadalās - divas laivas dodas tālāk, viena ekipāža steidz atgriezties Latvijā, mēs pārējie dodamies meklēt kaķi. Galu galā tas arī izdodas, un tiek nolemts nākamreiz ūsaino astaini ņemt līdzi tikai ar piekabinātu GPS raidītāju... vai arī neņemt... :)

Aiz aizsprosta atsākas normāli upes gabarīti, pēc seklāka gabaliņa patīkamas straujtecītes, klintiņas... smuks posmiņš.



Tepat arī sākas pastaigu takas gar upes klinšaino krastu à la Sprīdīši vai Sigula, ar kāpnēm, tiltiņiem, milzīgām koka sēnēm, norāžu šiltēm...





Taču vislielākais pārsteigums mūs sagaida autostāvvietā. Tur uz informācijas dēļa lasām, ka šis esot... VIDUSLAIKU AINAVAS LIEGUMS !!!!





Pēc pāris dienām šīs vietas izstaigājam kājām. Diemžēl, nu vairs nevaram atrast sabildēto. Toties te būs Aivara un Rudītes bildes no tālākā posmiņa, ko viņi veica kompānijā ar Ezi.

Šis ir vēl "Sprīdīšu" teritorijā:





Un te maršruta turpinājums:



















Trijotne finišēja tās pašas dienas vēlā vakarā. Viņu komentārs par šo pēdējo posmiņu: sākums esot bijis ļooooti skaists, ar klintiņām (atsegumiem), straujtecītēm. Pašas posma beigas - garlaicīgākas.

Paldies Aivaram un Rudītei par vizuālā materiāla papildināšanu. Bildes, kurās atsīmēts laiks, kā arī video ir viņu.


Citi laivojumi
Atpakaļ uz sākumu