Viss sākas ar mūsu laivojumu kompanjones Renātes aicinājumu palīdzēt - nodibinājums jeb, tautas valodā, labdarības organizācija Palīdzēsim.lv, kurā viņa darbojas, vēlas noorganizēt Kaļvu ģimenes bērnu nama bērniem braucienu ar laivām, lai kaut nedaudz dažādotu viņu vasaras brīvlaika iespaidus. Pat peldrīki jau sarunāti - tos bez maksas uz vienu dienu piešķirs un pat līdz upei nogādās Guntis, laivu nomas "Mučas" saimnieks, vajadzīgs vēl tikai neliels sīkums - kāds līdzbraucējs ar, khmmm, zināmu pieredzi laivošanā, jo ne bērni, nedz viņu Mamma (nedaudz zinot šī bērnu nama vēsturi, gribas šo vārdu rakstīt ar lielo burtu) iepriekš nav laivojuši. Mēs tad arī piekrītam būt par šo "kādu", kas pildīs laivošanas instruktoru lomu.

Tas gan nenotiek ar pilnīgi vieglu sirdi - tā kā piesolītas plastikāta laivas un mūsu iepriekšējā pieredze ar tām ir tālu no 100% pozitīvas, domās nedaudz sakožam zobus, taču nolemjam, ka labas lietas vārdā un uz vienu dienu to var arī pieciest.

Ciešana un pat domas par to izrādās gluži veltīgas: atvestās laivas ("VISTA", to tagad esam iegaumējuši...) izrādās ļoooti ērtas un, kas priecē, smailītes tipa. Mums kaut kā patīk laivas, kur sēdēšana ir maksimāli tuvu ūdenim, tātad - smaguma centrs atrodas zemu un peldrīks ir stabilāks. Arī tad, ja pa to brīvi pastaigājas suns. Tas nozīmē, ka visbiežāk redzētais plastmaseņu variants - kanoe - nav mūsu mīļāko peldamo sarakstā. Toties "vistā" sēdēšana ir ne tikai zema, bet arī negaidīti ērta - ergonomiski sēdeklīši ar atzveltnēm. Un pat balsti pēdām, ko gan, atklāti sakot, neizmantojam.

Tātad - bažas izklīst, kad pie Siguldas stacijas tiekamies ar Gunti un ieraugām laiviņas. Vienas dienas braucienam esam izvēlējušies Braslu - pietiekami tuvu Rīgai (mums), Siguldai (kur bāzējas "Mučas" un Guntis) un Krimuldai, kur atrodas bērnu nams. Un arī tāpēc, ka upe ir:
- interesanta acīm (klintiņas, šaurumi un platumi, meži un pļaviņas, slapjākā laikā arī pa ūdenskritumam no klintiņām, utt...);
- interesanta braukšanai (vasaras vidū un ne pēc lieliem lietiem reti kurā Latvijas mazupē gadās izbaudīt gan straujtecītes, gan krācītes un, kas īpaši svarīgi - kur tas viss piedevām būtu arī braucams...);
- nav grūti braucama: iepriekš minētās straujtecītes un krācītes nav tik trakas, lai radītu nopietnas grūtības pat iesācējam, ja vien ir labā griba un kaut nedaudz izveicības;
- pedagoģiskos nolūkos - šīs pašas straujtecītes un krācītes tomēr neļauj dīki pludināties un domāt par blēņu darīšanu, bet liek pievērst uzmanību upei un savām darbībām uz tās;
- un visbeidzot - drošības nolūkos, jo upe ir pietiekami šaura un sekla, lai problēmu gadījumā viegli sasniegtu krastu kaut peldus.

Bez tam - komplektā ar laivām un airiem no Gunta saņemam arī drošības vestes.



... un instrukcijas, kā dotajos peldrīkos uzvesties.



Prātīgi izvērtējuši apstākļus, sākotnēji iecerēto maršrutu (no tilta mežā netālu no Avotu muižas līdz Gaujai) nolemjam dalīt ar 2, t.i., startēt pie šosejas tilta, kur sākas Braslas ūdenskrātuve. Varētu jau arī no HES aizsprosta nedaudz tālāk, tad izdotos izvairīties no aizsprosta apnešanas, taču... pēc gudrinieka Gunta ieteikuma nolemjam ļaut mūsu ceļabiedriem, pareizāk sakot - upesbiedriem nedaudz papraktizēties laivas vadīšanā ūdenskrātuves mierīgajos ūdeņos, nevis uzreiz sviest iekšā krācītēs, kas tūlīt aiz aizsprosta.



Sākumā nedaudz iztrūkušies, jaunieši pārsteidzoši ātri apgūst airu cilāšanu un pat šādas tādas navigācijas gudrībiņas, un jau ļoti drīz vismaz lielākie laiviņās jūtas savā elementā un pat sāk izstrādāt dažādus stiķus ("Valentīn !!!!" - laivojumā visbiežāk dzirdētais Mammas izsauciens, emociju gammā no labestīga sabāriena līdz pat neslēptām šausmām).





Mierīgo ūdeņu nemierīgie iemītnieki - gulbji. Pieraduši, ka tiek baroti, viņi nekautrējas pieprasīt ceļa nodevu no visiem laivotājiem. Esam pieredzējuši (pareizāk sakot - Ksiu ir pieredzējusi) arī gulbja dusmas - atklāti sakot, tad vairs joki nav prātā, jo šitāds pamatīgs makāns sadusmots ir agresīvs un ļoti pārliecinošs!





Aizsprosts: tā kā laukā jākāpj šā vai tā, Egils pie reizes iepazīstina arī ar šejienes vēsturi (vēsturnieks kā nekā...), kas pārsvarā sastāv no "Kad mēs augām, tad te bija..." tipa nostaļģiskām sentencēm. Mjā, aplūkojot veco laivojumu bilžukus, katru reizi kaut kur dziļi krūtīs iesmeldzas: te bija stāvkrasts, kur cēlām teltis, te - SPA procedūras zem vecā aizsprosta caurumiem, bet pa šejieni šļūcām zemē uz piepūšamajiem spilveniem... Nu klintiņas vietā ir ieleja ar kārtīgu zālāju, bet par pārējiem priekiem pat domāt neuzdrošināmies.



Nu, lūk, apnešanas manevrs sekmīgi izpildīts, kāpjam laiviņās un uz priekšu!







Mamma un bieži pieminētais Valentīns :))))



Pēc pirmajām straujtecītēm arī pirmās klintiņas. Skaistums!!!







Tik dunduri kož...



Lūk, arī laivas stabilitātes pierādījums. Vienīgais mīnuss salīdzinājumā ar mūsu mūžveco Taimiņu (smailīti ar alumīnija ribām un nu jau PVC apvalku vecā brezentnieka-gumijnieka vietā) - Ksiu kājiņas slīd! :))))







Pa starpu klintiņām un ainavu apbrīnošanai - arī nedaudz jestrāki posmiņi. Lai nekļūtu garlaicīgi...







Ai, cik patīkami redzēt, ka daži tos pieveic ar sajūsmu. Te aug jaunā laivotāju paaudze!





Pēc brīža jau saskatāma klintiņa ar mūsu mīļāko naktsvietu, kas šoreiz tiek pārkvalificēta par pusdienošanas vietu.







Pie reizes būs arī izdevība nelielai kāju izlocīšanai, citādi jau laivotājam sēdošs darbs...





Paēdām un upē!



Vietām Brasla kļūst platāka, parādās arī pa nelielai saliņai, tad atkal kāda straujtecīte vai šaurumiņš - garlaicīgi nav.











Pamanām pazīstamu grotu, izdomājam, ka bērniem varētu būt piedzīvojums tādā ierāpties, taču... labi, ka Egils dodas izlūkos pirmais! Izrādās, ka grotu kāds pamanījies... piekakāt!!! Bez komentāriem. Atrakcija, protams, tiek atcelta.





Vai mēs tāpēc raudājām?







Upe ik pa strēķītim mainās - te plata, te īsta sīkupīte.







Dažs labs aizmugurē iemanās labi izmantot to apstākli, ka priekšējais viņu neredz :))))



Nē, sunītim nav kļuvis nelabi! Vienkārši, ieraugot smiltiņas, Ksiu aptrakusi: rokas, rušinās, vārtās un berzējas, līdz visbeidzot atgādina īstu smilšu cūku.



Atrakcija beidzas, smilšu cūka brīvprātīgi iesēžas upē, bet smiltis nost jāskalo, protams, mums.



Atkal tīra un laiviņā.



Pēdējais uzrāviens, un no Braslas iebraucam Gaujā. Vēl tikai turpat pāri uz zināmo vietiņu, kur Guntis savāks mūs un laivas.



Un tad jaunieši saka mums vispatīkamākos vārdus, pēc kuriem saprotam, ka bija vērts: "Vai tad jau cauri? Varējām vēl..."
:)))))

Citi laivojumi
Atpakaļ uz sākumu