|
| |
|
|
|
|
|
PAVASARĪ AR LAIVĀM PA CIECERI
2009. gada 11. aprīlis: Egila dzimšanas diena tiek atzīmēta uz ūdens - ar mūsu pirmo šā gada laivojumu. Pateicoties Jānim O. no Saldus, sezonas atklāšanai tiek izraudzīta Ciecere. Cik labi, ka ir kāds, kas visu noorganizē, teiksim vairāk - labi noorganizē, un šoreiz tam nav jābūt Egilam!
Ar kaunu jāatzīst, ka pa Cieceri nebijām laivojuši jau vairākus gadus, kaut agrāk tā bija mūsu mīļākā pavasara upe - vienugad pat kūlāmies uz Saldu 2 nedēļas pēc kārtas, lai izmantotu ūdens līmeni un izbaudītu tos priekus vēlreiz. Upīte it kā neliela un ne īpaši pazīstama, taču pie pareizā ūdens līmeņa sola pamatīgu izlustēšanos visdažādāko braucamrīku lietotājiem. Ja ūdens par maz, būs braukšana ar pēcpusi pa plikiem akmeņiem vai laivas stiepšana (kā jau lielākajā daļā Latvijas pavasara upju), bet, ja līmenis par augstu, smukās krācītes paliks zem ūdens un vienīgais, ko patiesi varēs izbaudīt, būs straumes ātrums, kas, protams, arī nav maz. Jāpiezīmē, ka līmeni šajā posmā mēdz regulēt Pakuļu HES, un, ja viņiem labpatīkas "piegriezt krānu", nekas cits neatliek, kā pagrieziens par 180 grādiem un došanās meklēt dziļākus ūdeņus (sakām no pieredzes...), piemēram Ventu, kas attiecīgajā posmā gan nav mūsu mīļākā braucamupe. Vispār, uz Cieceres ir veseli 3 mazie HESi!!!
Vislabākais, tātad, ir uzturēt labas attiecības ar kādu no Saldus, Brocēniem vai citām apdzīvotajām vietām upes tuvumā. Un īsi pirms braukšanas nosūtīt šo kādu izlūkos, t.i., pārbaudīt ūdens līmeni.
Ciecere ir Ventas labā krasta pieteka, kas iztek no Cieceres ezera. Laivošanu sākam, kā parasti, no Lašupes tilta. Šoreiz Jānim izdevies pulcēt kuplu un raibu kompāniju, kopskaitā 25 divkājus un 1 četrkāji (mūsu Ksiu, protams, bez viņas jau nevar...). Starp laivotājiem ir ne mazums bērnu, pie tam daļa no viņiem pa šo upi brauc ne pirmo reizi. Tas nozīmē, ka ar attiecīgu ekipējumu (sīčiem vestes!) un daža laba pasažiera izsēdināšanu pirms šaubīgākiem posmiņiem (nav jau neveselīgi kādu gabaliņu paieties kājām...) šī ir upīte arī ģimenes plezīram. Vestes gan mēdz lieti noderēt ne tikai bērniem (skat. tālāk...).
Bildē, diemžēl, visi laivotāji nav redzami - daži uz fotografēšanās brīdi jau paspējuši startēt.
Kompānija ir raiba arī izvēlēto peldrīku ziņā: ja mēs un Jānis ar meitu Līgu esam izvēlējušies pārbaudītas vērtības un stabilitāti - pūšļus (izvēli gan lielā mērā noteica tas, ka mums pūšļi IR), tad lielākā daļa ceļabiedru bauda adrenalīnu plastikāta kanoēs. Pa starpu - arī pāris piepūšamās smailītes un viena supersmagsvara kanoe, kuras pacelšanai nepieciešams četru vīru spēks.
Diemžēl atziņu, ka pie kanoe malām turēties tomēr nevajadzētu, kaut sākumā laiva nešpetni zvāļojas, dažs labs pārbauda uz savas ādas: Mikam brauciens beidzas jau aiz pirmā līkuma un nākamā pietura ir tuvākajā medpunktā, kur starp laivas malu un koku iespiestajam pirkstam tiek uzliktas 3 šuves. Turpat netālu tehnisku iemeslu dēļ finišē cita brauciena dalībniece, bet pārējie dzīvi un veseli, kaut daži - pamatīgi un daudzkārtēji slapji, nonāk līdz finišam. Pēc laivasbiedrenes zaudējuma no divām ekipāžām ātri vien tiek sakomplektēta viena... ar otru laivu "piekabē". Turpmāk, it īpaši krācēs, nobrauciens laivā ar piekabi izpelnīsies neviltotu sajūsmu un brīžam arī apbrīnu no apkārtējo puses. Savukārt, "piekabe" vēlāk lieti noderēs, kad kanoe tiks pamatīgi apskādēta un vairs nebūs braucama...
Sākumā upe ir mierīga un, kaut dienas pirmajā pusē debess ir nomākusies, izbaudām sajūtu, ka beidzot sācies pavasaris: puķītes zied, putniņi čivina, kokiem pumpuri briest... Skaistums un labsajūta!
Taču arī salīdzinoši mierīgos ūdeņos pavasarī modrību zaudēt nav ieteicams - situācija var mainīties žigli vien. Jo jāņem vērā ne tikai straume, bet arī daža laba meža iemītnieka aktivitātes. Lūk, pazīmes:
Un rezultāts:
Nelieli šķēršļi gadās ik pa brītiņam, taču pie šāda ūdens līmeņa tie pārvarami bez liela saspringuma. Arī to daudzums nav tik liels, lai visa upe pārvērstos par šķēršļu joslu. Mēs pat teiktu, ka tas braucienam piedeva nelielu "pipariņu" un pavisam bez pārkritušajiem kokiem būtu pat tā kā nedaudz... garlaicīgi.
Apnest nācās tikai 2 reizes, un vienu no tām - jau neilgi pēc starta. Toties tas deva iespēju tuvplānā papriecāties par vizbuļiem un citiem pavasara smukumiem.
Tālāk mierīgi posmiņi mijas ar straujtecītēm.
...straujtecīšu kļūst arvien vairāk...
Vietumis Ciecerē ietek pa strautam vai lielākai pietekai.
Jāsteidzas nav, tāpēc ik pa laiciņam lielākā vai mazākā kompānijā tiek sarīkots kāds tusiņš krastā.
Jānis, kā jau brauciena organizators, kartē pēta, cik tālu esam tikuši.
Rets gadījuma - šajā braucienā galvenā šķidrā valūta ir nevis tradicionālais C2H5OH šķīdums ūdenī, kā varētu domāt, bet gan... bērzu sulas. Lielā mērā tieši tas arī nosaka pieturu biežumu...
Kārtējais šķērslis, dažas minūtes darba ar attiecīgu instrumentu un ceļš ir brīvs!
Tālāk atkal jestras straujtecītes ar dažiem mierīgākiem posmiņiem pa starpu...
Nobraukti 6 km. Vārmes ceļa tilts. Citus gadus te mēdz būt sanesumi, taču šogad - patīkama straujtecīte un nekāda stresa!
Nu jau parādās arī pirmās krācītes.
Un arī ekscess uz līdzenas vietas!
Ksivim pa ziemu aizmirsies, kā tas ir, kad jāsēž kustīgā un ļurīgā priekšmetā, kas šļūc pa kaut ko arīdzan kustīgu un ļurīgu, un piedevām ik pa brīdim apkārt krāc, mutuļo un šļakstās ar ūdeni. Un, neskatoties uz to visu, jācenšas sēdēt mierīgi un pārāk brīvi nepastaigāties pa braucamrīka malām...
Parādās arī saulīte, kas īpaši priecē. Pēc brauciena konstatējām, ka Ksiu, kas jau bija nedaudz iedegusi pastaigu laikā, nu nosauļojusies galīgi tumša.
Kad pienāk kārtējais mierīgais posmiņš, sajūta jau pavisam sirreāla.
Taču miers nav ilgs. Kā ar nazi nogriezts un sastiķēts - nākamā straujtecīte vai krāces.
Pēc brīža - kārtējā atrakcija un... otrais apnesiens. Labi, ka gādīgie ceļabiedri no krasta sauc, lai stūrējot malā! Turpat krastā jau atpūšas kanoe ar sadragātu sānu.
Lūk arī vaininieki - daži upei pārgāzušies koki, it kā nekas tāāāds, taču sagāzušies tik meistarīgi un tik spēcīgā straumē, ka iespējas tikt pāri sausā nav lielas. No šīs puses nav tik smuki redzams, taču pirms kokiem straume ir krietni spēcīga un manevrēšanas iespējas stipri ierobežotas. Bilance: viena laiva tikusi pāri, pamanoties izrauties no straumes un izbraukt pa labo malu, otra - pamatīgi cietusi. Pārējie - apnesuši. Izņemot piepūšamo smaili, kas sagādā šīsdienas lielāko atrakciju. Mēģinājums ir drosmīgs, taču straume dara savu: smaiļotājs ātri vien izrādās ārpus sava braucamrīka aukstajā ūdenī.
Kamēr bijušais airētājs, bet nu jau - peldētājs cenšas laivu dabūt garām šķērslim, taču nepalaist pa straumi, tā lēni bet nenovēršami tiek parauta zem koka un iespiesta starp koku un ūdeni.
Tikmēr aizpeld cimdi, sulas pudele, bet no malas tiek saņemts lērums padomu un komentāru - laivošanā, tāpat kā futbolā-hokejā, skatītājiem vienmēr redzams labāk.
Beidzot laiva ir dabūta laukā no slazda, seko akrobāta cienīgs manevrs un tiek iemēģināts "viss tas pats, tikai otrādi".
Pārējie pabeidz laivu apnešanu un turpina laivojumu. Nu jau straujtecītes un krācītes tiek ierindotas kategorijā "Mierīgie posmiņi".
Pēc brīža parādās otrais tilts un jau atkal gādīgas rokas māj un vicinās, lai griežam uz krastu. Jo esam nonākuši pie kārtējās atrakcijas. Šņākoņa liela, taču patiesībā nekā traka - žiks un pāri. Pat ar piekabi :))))
Visa viltība ir stāvvilnīšos mazu gabaliņu aiz tilta. Ja esi ticis pāri mutulim, sapriecājies un atslābinājies, īsāk sakot - zaudējis modrību...
...pat nepamani, pa kuru brīdi no laivas esi nokļuvis laivai blakus!
Nobraukti 13 km. Tālāk viss pēc jau atstrādātā scenārija: mierīgs posmiņš, kam seko kas jestrāks...
Te nu tauta izpriecājas kā nākas - gan ar savām, gan cits cita laivām...
Nenociešamies, nodzenam slinkumu un pa krastu uznesam laivu atpakaļ virs krāces, lai nobrauktu vēlreiz.
Nobrauc pat smaile ar piekabi... kas gan uzāķējas uz akmeņiem aiz krācēm...
Ieskatoties šajās laimīgajās sejās, katram saprotams - bija vērts!
Tas arī bija pēdējais "uzrāviens", tālāk mierīgāks posmiņš līdz pat "tūristu pļaviņai" aiz Paksītes upes ietekas Ciecerē (no Saldus - Liepājas šosejas pa labi, aiz autobusa pieturas Viduskrogs). Te arī žāvējam airus. Ar n-tajām pieturām aptuveni 6 stundās nobraukti 18 km. Visi dzīvi un laimīgi. Abiem pūšļiem un pāris kanoe brauciens beidzies bez "overiem" un pasažieru mērcēšanas, citi atklājuši peldēšanās sezonu, ko kompānijas lielākais ekstrēmists veiksmīgi turpina brauciena noslēgumā: kad jau - tad jau!
Nu, viss, tagad tik mājās, pie klāta galda, uz siltu pirtiņu un siltā midziņā!
***
Izmantotas ne tikai Esteres, bet arī Jāņa un Līgas O. bildes (paldies abiem!): Nr. 01, 03, 21, 28, 48, 60, 61, 71-76 (numurus skat. lapas pirmkodā).
Citi laivojumi
Atpakaļ uz sākumu