Pēc dažādām ķibelēm (Pēteri, PALDIES par palīdzību!) izbraucam no Rīgas tikai pievakarē un nepilnā sastāvā. Un Rindas ciemā pie tilta pār upi Rindu nonākam ap astoņiem vakarā. Prātuļošana no sērijas "varbūt nakšņojam kaut kur tepat" izbeidzas pati no sevis, tiklīdz konstatējam, ka šeit ir skudru teritorija. Tās te ir visur un lielos daudzumos! Ksiu ir panikā, mēs - arī turpat netālu. Tempā stellējam kopā laivas un laižam!

Kamēr tiek izpildīti visi brauciena uzsākšanas rituāli uz ūdens (pārsvarā saistīti ar šādu tādu šķidrumu ielietošanu), strauji satumst. Posmu līdz Angermindes pilsdrupām (kreisajā krastā, 2 km lejpus tilta) beidzam braukt jau uz tausti.



Teltis tiek celtas piķa melnā tumsā turpat pilskalnā un tā tuvumā.




2. diena

Rīts. Neteiksim, ka agrs, bet pusdienlaiks vēl nav pienācis. Daži (čaklīši!) jau piecēlušies, citi vēl tikai slinki mostas un raugās apkārt ar miedziņa aizlietām acīm.







Senajās vācu kartēs Rindas nosaukums esot Angerminde jeb Angera. Lūk, arī kādreizējās bīskapa pils Angermindes drupas dienas gaismā. 1249.gadā to pavēlējis uzbūvēt ordeņa mestrs Didrihs fon Grēningens, bet vēlāk pils pārgājusi Kurzemes bīskapa īpašumā. Pili mēdz saukt arī par Rindas vai Zigatu - pilskalns tā nodēvēts tuvumā atradušos māju vārdā. Klīst nostāsti par pazemes (pareizāk sakot - paupes) ejām kaut kur uz otru krastu, taču šobrīd, lai iedomātos, ka tas, ko redzam, kādreiz bijusi pils, jāņem talkā fantāzija. Viens sienas fragments vēl turas kopā tīri braši,



bet pārējais izskatās pārsvarā šitā:



Laiciņš ir vienkārši super! Daļu dienas pavadām, dažādās vietās bezrūpīgi plunčājoties.



Aiz Angermindes upe kādu brītiņu rāmi līkumo pa leknām pļavām, līdz beidzot ienirst tādā kā tunelī.





Posmiņš "lapene" ir interesants ne tikai ar romantisko sajūtu, bet arī straujtecītēm un dažādiem šķēršļiem, kuri, neskatoties uz nelielajiem izmēriem un vieglo pārvaramību, tomēr laivotājiem neļauj ieslīgt diendusā.







Upe uz brīdi iznirst no patīkamā pavēņa, lai tūlīt pat atkal pazustu zaļumos.







Ai, kā mums patīk šis posmiņš!



Drīz atkal ieraugām saules gaismu, visi tādi apmierināti!





Pļavās čum un mudž visāda dzīvībiņa, kas sisina, zum, san, čīgā... Viss smaržo, vēja praktiski nav, gaiss ir pamatīgi iesilis. Taču par karstu nav, jo jebkurā brīdī vari piestāt krastā un - PLUNKŠ! Labsajūta...







Turpat pie krasta var iekost pēdējās šīsvasaras spradzenes...



Vai arī saplūkt ūdensmētras tējai...



Īstais laiks sagaidīt visus ceļabiedrus un noorganizēt vienu kārtīgu peldi! Tā kā peldamies pa pliko, attēlus šeit netiražēsim, teiksim vienīgi, ka pērāmies pa ūdeni pamatīgi ilgi un bija super!





Ā, vienu pliko tomēr varam parādīt, nepārkāpjot piedienības robežas:



Noskaņojums visiem labs. Dažiem (tur, aizmugurē, ja kāds nepamanīja), varētu pat teikt, nerātns.



Un šis ir skats, ko Esterei bija iespēja vērot visbiežāk, pagriežot galvu atpakaļ:



Pļavas, mežiņi, pļavas... un tad jau klāt ir Stende, kas, satekot ar Rindu, savu ieguldījumu kopējā lietā (t.i. Irbes izveidē) dod brūna un duļķaina ūdens veidā. Lai to neredzētu, dažs labs aizver acis un turpina braukt šādi:



Nu labi jau, labi, īstenībā Normunds vienkārši turpina ceļu "uz maziem apgriezieniem", pa pusei ieslīdzis rāmā diendusā, taču no airiem tekošais ūdens apliecina, ka otra smadzeņu puse turpina atkārtot komandu "Airē!".

Irbe. Sākumā nekas neliecina par priekšā gaidāmajiem smukumiem - kāpām un priežu mežiem. Upe, protams, platāka par Rindu un tek pa krūmiem, kas brīžam pārvēršas mežiņā, tad - atkal krūmos.





Drīz sākas kaut kas interesants: šāds skats no upes puses liecina, ka tālāk ir valks:



Piebraucam tuvāk: tik tiešām - valks. Ja ir luste un priekšā nav nepārvaramu šķēršļu, kādā valkā var arī iebraukt. Savulaik esam to darījuši - sajūta tāda dīvaina. Taču šoreiz ūdens ir par zemu un mēs liekam valku mierā.





Baudām skatus, kas kļūst arvien rosinošāki.





Te vēl viens valks - to šeit ir diezgan daudz.





Tad parādās elektrības vadi pāri upei, pēc tam - pārcēlāja trose un drīz jau tālumā - vecais koka tilts. Droša pazīme, ka kreisajā krastā meklējams slavenais Irbenes lokators un par visa pasaulīgā īslaicīgumu liecinošais bijušais armijas ciemats "Zvaigznīte". Uz lokatoru šoreiz neejam - ir jau būts un daudzas reizes. Taču sirreālu sajūtu cienītājiem silti iesakām.



Mēs vienkārši uztaisām pauzīti turpat pļaviņā pirms tilta, sagaidām visus ceļabiedrus, pabarojam Ksivi, paošņājam puķītes un - ceļā!







Mjā... kādreiz te gājām pāri bez bažām...



Pabraucam tuvu garām pīļu famīlijai, kas, zaudējusi jebkādas piesardzības paliekas, barojas ūdenszālēs un ne mazākajā mērā neliekas traucēties.



Uzreiz pēc tilta sākas ne tikai bijušās padarmijas būves (jau atkal - silti iesakām apmeklēt, lai sajustu vēstures elpu), bet arī - BEIDZOT!!! - kāpas.









Vēl gabaliņu pabraucam un kādā smukā kāpā žāvējam airus jau zināmā apmetnes vietā.



Vietu gan nākas nedaudz sakopt, lai tā būtu baudāma nesaviebjoties... Labi, ka līdzi ir atkritumu maisi.

Pirms	Pēc

Vakars = laiks, kad tiek baudīts stūķis.




3. diena

No rīta jūsmojam par ekskluzīvo skatu.



Un satiekam arī senu paziņu.



Laiks ir silts un jauks, viena no pēdējām vasaras nedēļas nogalēm, tāpēc laivotāju netrūkst. Pēc nepārbaudītām ziņām, ko sniedz garāmbraucēji, no Campo vien esot ap 40 laivām. Plus vēl vairākas "neformālas" kompānijas ar pūšļiem, plastmasenēm, plostiem, dažādiem citiem peldrīkiem un pat kādu mūsu "Taimiņa" radinieku. Garām padrāž arī viens motorizēts pūslis, kas šajā vietā ir totāls svešķermenis un izskatās perversi.



Startējam neparasti vēlu (pat mūsu uztverē, un tas jau kaut ko nozīmē). Pēc brīža mums pievienojas vēl divi ceļabiedri - Vairis un Inese, un ceļu turpinām pastiprinātā sastāvā.





Tauta visapkārt priecājas par skaisto laiku, smiltiņām, kāpām, apreibinās ar svaigo gaisu un visādi citādi bauda dzīvi.



Dažs vakarpusē no baudīšanas ir nedaudz saguris.





Žāvējam airus un riktējamies un naktsmītni.







Te, lūk, beidzot pierādījums, ka mūsu kompānijā veģetāriešu diktatūra nepastāv - drīkst ēst pat desiņas, ja vien tās nebāž arī svešos šķīvjos:



Skats no apmetnes - kārtējo reizi par miljonu!



Un naktsvieta arī mākslinieciski noformēta. No kā varētu secināt, ka šajā upē ir tāāādas zivis... ja vien nezināmais mākslinieks pārstāv reālisma skolu, protams...



Nakts ir nemierīga - pērkons un zibeņi kā Rīgas astoņsimtgades uguņošana, plus aptrakuši laivotāji, kas mūs ar savu klaigāšanu uzmodina 7-os no rīta (!) un kurus nebūt nemulsina, ka tepat pāris metrus tālāk kāds guļ (sak, neesot jau nekāds privātīpašums, lai vajadzētu vismaz balsi pieklusināt). Labi, nebūsim ļaunatminīgi - parasti laivotāji ir ļoti izpalīdzīga tauta, kas apveltīta ar izteiktu solidaritātes sajūtu, un šādi nesaprātīgi pilsoņi mums gadās pirmo reizi. Taču silts padoms mūsu sugasbrāļiem un māsām - centieties nenakšņot vietās, kur var piebraukt ar auto! Problēma gan tāda, ka tad automātiski no naktsvietu saraksta būtu jāizslēdz visas oficiālās apmetnes...


4. diena

Tā kā Irbes ūdenstūristu karti esam pasējuši jau iepriekšējā braucienā, īsti nezinām, cik tālu esam tikuši. Tikpat dezorientēti un bezrūpīgi šķiet arī uzrunātie garāmpeldētāji. Tāpēc neiespringstam, pēc tradīcijas brauciens sākas tūlīt pēc vieniem.





Uz upes visā tās garumā ir viens vienīgs gandrīz nepārtraukts laivotāju tusiņš. Daži bauda spa procedūras un ierīvēšanos ar ārstnieciskajiem māliem.



Citiem laivā līdzi ir ģitāra, un tiek izpildītas Imanta Kalniņa dziesmas. Uz kādu brīdi piebremzējam gaitu, jo uz upes tās izklausās negaidīti labi.



Tad kāpas beidzas un sākas garš, taisns gabals, kura viņā galā - lielā sala. Pēdējā ļoti labā naktsvieta (vienīgi malku jāved no "kontinenta"). Taču mums šoreiz nakšņošana nav prātā. Patusējam, papeldamies, apraugām orhideju (tumšsarkanās dzeguzenes Epipactis atrorubens) mājvietu, lai konstatētu, ka tās jau pārziedējušas...



Un dažs labs pie viena izpilda pārdrošus akrobātiskus numurus.



Sala ir signāls, ka vidēji pēc minūtēm 15-45 (atkarībā no peldamrīka un čakluma) būs šosejas tilts, pie kura liela daļa laivotāju savu ceļojumu beidz. Posms pirms tā ir plats un lēns, tad parādās apmetne labajā krastā, drātis pāri upei un aiz līkuma - tilts.



Kreisajā krastā pārsimt metrus pirms tilta ir tūristu vieta, kurai diezgan ērti piebraucams ar auto. Tur arī šoreiz finišējam, jo Gintiņš ar mūsu krustmeitiņu Grietu (un busiņu, kas svarīgi) solās būt klāt pēc divdesmit minūtēm un kompāniju savākt.

Gar krastu gan te bradājams uzmanīgi, jo sastopami šādi zvēri:



Lūk - laivotājs, kas ir nostrādājies vairāk par visiem citiem un zibenīgi atslēdzas, tiklīdz atrod, uz kā.



Un tad jau klāt arī Gints ar Grietiņu.



Divi Egili (no kuriem vismaz viens - arī Krotovs... savējie sapratīs...) veic pēdējas sāpīgās, taču neizbēgamās manipulācijas ar smailes dzelžiem...



Tiek kopīgi notiesātas pēdējās ēdiena paliekas. Nē, par paliekām tās īsti nevarētu saukt - puse no vafeļu tortes, arbūzs un vakarvakara stūķa atlikums, kas otrajā dienā ir kļuvis vēl gardāks, kaut arī auksts.





Līdz ar to brauciens ir beidzies. Bet padomā jau nākamais...

P.S. Ja laika ir gana, var un arī vajadzētu braukt līdz jūrai. Aiz šosejas tilta upe kļūst plata, ir viens seklāks posmiņš (vienreiz dabūjām iet kājām...), bet vispār - no šejienes līdz pat pēdējai smilšu strēlei netālu no ietekas nav tas visinteresantākais upes gabals. Pēc laiciņa ir kājnieku tilts, tad vēl gabaliņš rukāšanas, toties tad atkal ir labi: kreisajā pusē sākas gara, slaida pludmale ar kāpiņām, aiz kuras, ja laivā pieslienas stāvus, var redzēt jūru - upe tek tai paralēli! Ļoti smuks gabaliņš, tikai īss. Skat., piemēram, šeit.



Iepretim šai smilšu strēlei, kas stiepjas Irbes kreisajā krastā (augstāk redzamajā bildītē fotografēts pretējā virzienā...), labajā krastā ir laivotāju izkāpšanas vieta ar samērā ērtu piebraukšanu. Agrāk nokļūšana līdz šim punktam ar mašīnu nebija no vienkāršākajiem darbiņiem, taču pēdējos gados laivu nomas firmas ir šo teritoriju apguvušas un zināmā mērā arī labiekārtojušas, lai varētu šeit piebraukt ar savu transportu un savākt iznomātās laivas. Tas labi, jo līdz vietām, kur varēja ētri piebraukt agrāk, būtu kašājams krietns gabaliņš atpakaļ pret straumi. Vienīgi... jārēķinās, ka vasarā skaistā laikā un nedēļas nogalē peldošā transporta kustība pa Irbi ir kā pa autobāni vairākās joslās :)))))

Citi laivojumi
Atpakaļ uz sākumu