Laivojumu pa Latgales ezeriem plānojām jau vairākus gadus. Vienreiz pat nonācām līdz starta punktam ar visām smailēm taču... sākās pamatīgi negaisi pāris dienu garumā un laivošanas vietā dīki noslaistījāmies pa draugu viesu sētu.

Dedzīga vēlēšanās šogad mainīt savu tradicionālo Līgo maršrutu (Pededze jau vairākus gadus pēc kārtas) plus Ilzītes un Valda iedvesmojošais stāsts par pagājušā gada piedzīvojumiem ezeros un lūk - 22. jūnija vakarā esam pļavā Drīdža tievākajā un tālākajā galā. Pamazām salasās arī kompānija - Renāte, Elija un Aivars mūs jau gaida, kamēr pusstundu braukājam šurpu-turpu pa zemes ceļu, kas no miestiņa ar skaistu nosaukumu - Skaista - ved uz Sīvera pusi, meklēdami, kā tikt pie ezera norunātajā vietā. Ināra un Normunds pievienojas nedaudz vēlāk. Ap pustrijiem naktī pieripo dramatiski pārkrauts braucamais ar Ilzīti, Valdi, Dainu jeb Valdamammu, Māri, mūsu nu jau tradicionālo Līgo laivojumu kompanjonu - vācu astroģeologu ar hindu dievietes vārdu Kalī un "bijušo runci" Timiānu. Viss pārējais mašīnas tilpums piestūķēts ar saiņiem (airi, teltis, guļamie, ēdamais, volejboja bumba u.c. laivojumā absolūti nepieciešamas lietas). Uģis alias Dainutēvs ar Inesi un sīko Noru ieradīsies nākamajā dienā, bet otrs Aivars ar Rudīti solās sameklēt mūs pašā Līgo vakarā, lai kur mēs būtu.

Nākamais rīts paiet nesteidzīgi - jāsagaida Dainutēva saime, jāpārdzen daļa mašīnu uz beigu galu...
Galvenais ir labi izpētīt kartē maršrutu. Vai arī, kā pierādīsies vēlāk, paturēt acīs tos, kas maršrutu ir izpētījuši. Jo pa Latgales ezeriem iespējams laivot ļoti dažādi, bet mūsu mērķis ir nakšņot visiem vienā vietā :)







Laika prognoze ir diezgan dramatiska - tikai sestdiena tiek solīta daudzmaz mierīga, pārējās dienās saulīte pārmaiņus ar lietu un pat negaisiem. Baidāmies, ka, šādas perspektīvas iedvesmots, dažs labs no ceļabiedriem nopasēs, taču nekā - katrs savā laikā, bet gala beigās visi ir klāt!

Piedzīvojums sākas daudzsološi: stellējot kopā mūsu "taimiņu", ielūst viena no divām apakšējām "dakšām", t.i., galvenajām detaļām, kas visu šo konstrukciju satur kopā. Turpat uz vietas tiek sasaukts "ārstu konsīlijs", laivas kauliem uzliktas divas upmalas krūmos nocirstas "šinas", nobindēts ar santehniķu līmlenti, nostiprināts ar trubu savilcējiem. Varam tikai cerēt, ka šī improvizācija izturēs vairākas dienas ezeru viļņos. Jo, cik var noprast no meteorologu solījumiem, viļņi būs.







Pirmā, kā jau pienākas, visu iemēģina Ksiu.



Pēcpusdiena. Beidzot daļa mašīnu ir pārdzītas paredzamajā galapunktā un klāt arī Dainutēva ģimene...



...ar apbrīnas vērtu koka izstrādājumu - kāda tautas daiļamata meistara darinātu laivu.



Laivošanai nepieciešamākie priekšmeti.



Timiāns - laivotājs ar pieredzi.



Galu galā laivojumā piedalās 8 smailgalu peldrīki - gan nomāti, gan pašu - un starp tiem nav divu vienādu.



Mūsu starta pļaviņa.



Kartē Drīdzs (Dreidzs, Dridzis...) šajā posmā izskatās pēc garas zarnas, bet dabā drīzāk atgādina upi.





Kalī jau trešo gadu ierodas Latvijā - speciāli uz Līgo laivojienu. Savukārt Mārim šie ir pirmie vēzieni ar airi.





Pēc brīža izkuģojam lielākos plašumos un ieraugām arī pirmās jāņugunis krastā.



Īstais brīdis pusdienām uz ezera.





Drīdža krasti vietām ir smuki izpļauti, iekopti, taču neizskatās, ka šeit būtu daudz "brīvu" naktsvietu.





Laivošanas pirmais Mērfija likums - ja pūš vējš, tas gandrīz vienmēr ir pretvējš. Tāds mūs pavada arī šodien, par laimi - ne īpaši spēcīgs, lai gan ezera plašumos vilnīši dažbrīd smuki. Drusku neomulīgi paliek brīžos, kad atceramies, ka Drīdzs ir Baltijas dziļākais ezers. Dažādos avotos minēts atšķirīgs dziļums - 63,1 m, 65,1 m vai pat vairāk.



Sākumā ir doma meklēt naktsmājas uz Bernāta salas, taču no vietējiem iedzīvotājiem iegūstam vērtīgu informāciju - salas saimnieks ir Jānis un visdrīzāk pats tur līgošot ar saviem ciemiņiem. Mēs savukārt ideālu naktsvietu atrodam aiz kāda līkumiņa jau pirms salas. Bērzu birztala teltīm, tālāk - nepļautas ziedu pļavas vainagiem, krauja ugunskuram, malkas papilnam un peldvieta - viss, kas līgošanai vajadzīgs.





Visu līgonakti apzinīgi nolīgojam - Dainutēvs attaisno savu goda nosaukumu. Bildē - pagaidām vēl neaizmigušie Egils un Elija. Līgotāji pamazām cits pēc cita "atkrīt", visizturīgākie izrādās jau minētais Dainutēvs jeb Uģis, Kalī, vakarā piekuģojušais Aivars un Estere.







Pēdējiem diviem izdodas visu vārdā dziedot sagaidīt Jāņudienas saullēktu.







Jāņu rīta brokastis uz laivas...



...čaklākajiem - neliela roku izvingrināšana pa šorīt pilnīgi gludo ezera spoguli...



...un ceļā!





Vēja nav, negaisa arī, laiks un garastāvoklis - lieliski.





Meteoprognozes iespaidā neesam paņēmuši līdzi saules aizsaglīdzekļus, un nākas izlīdzēties ar to, kas pa rokai.



Ezers brīžam paplašinās, brīžam - atkal sašaurinās.





Baudām fantastiskas mākoņu gleznas ezera plašumos. Kaut kur viņā malā, šaura līča galā jābūt seno latgaļu pilskalnam - Sauleskalnam.



Bernāta (Bernātu) sala, ko izmantojam par pulcēšanās punktu, jo paplēst garām, to nepamanot, nav iespējams.





Laivas pārzinis



Kādu brītiņu pabraukalējam, meklēdami caurteku uz nākamo ezeru - Otu.





Par to liecina šāda inženiertehniskā būve gabalu pēc tam, kad esam izbraukuši starp ezera labo krastu un Bernāta salu. Tas ir tilts pār caurteku jeb Otupīti (vismaz tā caurteku nosauc ezerā sastapts makšķernieks). Patiesībā tas ir pagājušā gadsimta 20-tajos gados izrakts aptuveni 250 m garš kanāls. Atliek tik sameklēt niedrēs ceļu uz to.



Lūk arī pats tiltiņš.



Turpat netālu - lieliskas meža zemeņu vietas, kādas šajā laivojumā ir ne viena vien.



Ar grūtībām atraujamies no zemeņu lauka un pilnām mutēm steidzamies šodien pieveikt vairāk kilometru nekā vakar... Nē, vārda "steidzamies" tomēr mūsu leksikonā nav :)





Kā jau mākslīgs kanāls, šī caurteka ir taisna kā diegs, ar to atšķirdamās no romantiskajām sīkupītēm, ko šajā laivojumā vēl redzēsim. Taču zināma deva romantikas ir arī šeit. Īpaši tāpēc, ka pārējo vēl neesam skatījuši...



Caurteka beidzas ar šauru ūdens taciņu, kas pazūd jau nākamā ezera - Ota niedrēs.



Pamazām šaurā taciņa kļūst vēl šaurāka...



..un līkumotāka...



..līdz beidzot pavisam izšķīst niedru, meldru un skalbju biežņā, kur vairāk prasās nevis pēc aira, bet pēc mačetes.





Beidzot zaļumi kļūst skrajāki un starp tiem jau samanāms Ots.





Smieklīgākais - aiz mums zaļais aizkars atkal sakļaujas un lielākās ziepes būtu, ja mums vajadzētu atrast atpakaļceļu.





Te arī nākamā pulcēšanās, uzkodas...



..un vēl šādas tādas ekstras.







Turamies gar kreiso krastu, cauri šaurumam, tad atkal gar kreiso krastu, līdz Ilzīte un Valdis sazīmējuši caurteku uz nākamo ezeru - Ārdavu.







Šī jau ir īsta sīkupīte - aptuveni 300 m gara, šaura, līkumota un romantiska.













Upīte beidzas ar mums nu jau pazīstamu skatu: niedru biežņa aiz kuras - nākamais ezers.







Ārdavs.







Tuvojas vakars un dažu laivotāju sāk vilkt uz miega muižu.



Debesis strauji mācas un mums nākas tikpat strauji meklēt vietu apmetnei. Šī ezera potenciālās naktsvietas Ilzīte ar Valdi izpētījuši jau pagājušajā vasarā, tāpēc zinām, ka tādu nav daudz un dažā labā ir nikni saimnieki. Tāpēc samierināmies ar mežonīgiem krūmiem noaugušu krastu - aiz brikšņiem saskatāma neliela pļaviņa. Vēlāk izrādās, ka mūsu naktsvieta ir šaura zemes strēle ar tīri pieņemamu pļaviņu vidū un krūmiem un ezeru abās pusēs. Plus veselu lērumu visdažādāko krāsu skudru.



Tiklīdz uzceļam teltis, klāt arī lietus. Kā izrādās - vienīgais visā braucienā (tās pāris minūtes pirmajā dienā neskaitās). Tradicionālo stūķi nākas gatavot jau pēc lietus un pa tumsu, taču labo omu šis apstāklis nemaitā.



Sastāvdaļas...



..un pats Viņa Augstība Stūķis.



25.jūnijs. Renāte, Elija un joprojām Ārdavs.



Pretējā ezera galā izkuģojam cauri šaurumam, ko veido robaini zaraina pussala, un nonākam dīvainā veidojumā, kas atgādina aizaugušu upi ar paplatinājumu, bet patiesībā laikam ir vēl viens ezers - Ploteņš. Citur gan teikts, ka Ploteņš ir tikai Ārdava līcis... 800 metrus garš... Eeh, Mēness reljefs laikam ir izzināts precīzāk nekā šejienes topogrāfija :)





Šeit tiešām ir skaisti... Peldam cauri sīku baltu ūdenspuķīšu "pļavām"...



.. cauri niedru biežņām...







..cauri ūdenslēpēm...







Ezers-upe-līcis Ploteņš nemanāmi pārtop nākamajā caurtekā, kas ir ap 1200 m garš Dubnas fragments - viens no... Dīvainā upe Dubna savieno vairākus ezerus... nez, kāpēc šie fragmenti vispār tiek uzskatīta par vienu un to pašu upi? Pa to kompānija laivo uz nākamo ezeru - Leju. Izņemot Aivaru un Rudīti, kas pa citu caurteku - vēl vienu no Dubnas fragmentiem - dodas ekskursijā uz Sīveru, no kura pārved stāstus par lieliskiem skatiem un... ērci.





Spraucamies starp dažādas konstrukcijas zivju ķeramajām ierīcēm.



Šis tiltiņš ir pirmā vieta, kur daļu laivu nākas apnest.





Zem tā izspraucas tikai zemākās un vieglāk iegremdējamās. Izbīdīt vai apnest - tad gan atkarīgs ne tikai no laivas gabarītiem, bet arī no ūdens līmeņa...









Vieni no braucienā redzētajiem "upes vārtiem".



Apskaužama dzīves vieta... vasarā...





Dubna kļūst arvien platāka...



...un mēs tajā neesam vienīgie.



Pirmais nopietnais tilts - ceļš no Kombuļiem uz Auleju.





Upe sāk izskatīties pēc šķēršļu joslas, taču neviens no tiem nav tik nopietns, lai kāptu laukā no laivas.







Beidzot klāt kārtējais ezers - Lejs.



Kuģojam gar labo krastu, kas ir kā viens liels tūrisma komplekss "Lejasmalas".





Uz tālākās no abām lielajām salām (arī te ir viesu māja) sarīkojam "pusdienu pārtraukumu". Te pirmo reizi redzam, kā kaķis, nevarot sagaidīt, līdz laiva piestās krastā, metas ūdenī un krastu sasniedz patstāvīgi - peldus.



Ināra un Normunds saliekamā smailē ar piepūšamiem bortiem.



Dodamies tālāk sarp salām un labo krastu, garām caurtekai, kas, spriežot pēc kartes, ved uz mazu ezeriņu, līdz nonākam garā, aizaugušā līcī ar tiltiņu, īsu caurteku (atkal Dubna?), caur kuru ielaivojam Cārmina ezerā.











2004. gadā Cārmina (jeb Cārmaņa) krastos izveidots dabas parks.

Tiekam līdz nelielai salai. Tūlīt aiz tās kreisajā krastā ir kārtējais Dubnas fragments - caurteka uz Zosnu. Vikipēdija gan apgalvo, ka tieši šī ir Dubnas izteka, taču karte skaidri un gaiši apliecina, ka mēs jau pirms šī esam nobraukuši vairākus tās fragmentus. Atgriežoties mājās, pētām internetā un tā arī pie skaidrības netiekam. Ko mēs te jau minējām par Mēness reljefu?



Te parādās arī nopietnāki šķēršļi, kas visi gan ir pārvarami, no laivām neizkāpjot, un pat pirmās straujtecītes!





Rudīte un Aivars savā jaunajā kuģī.



Šeit ir arī pirmais tik seklais gabaliņš, ka smagākās laivas nākas pastumt, un pat vieglāko peldrīku pasažieru sēžamvietas dabū sajust, ka akmeņi ir cieti.









Daina, Aivars un smaiļošanas klasika - taimiņš oriģinālais (mūsu dzeltenais ir nedaudz pārveidots).



Priekšā aizdomīga šņākoņa, kas liecina, ka tuvojamies aizsprostam. Te reiz bijušas pamatīgas dzirnavas - mūru paliekas vēl joprojām ir iespaidīgas.



Sportiskas intereses mudināti, Kalī un Dainutēvs ar Vistu dodas pāri aizsprosta paliekām. Pusceļā laivu smuki piespiež pie kreisā krasta. Taču palīgi vēl nav paspējuši piesteigties, kad jaunieši jau no piespiedes izkļuvuši un laimīgi finišē aiz aizsprosta.





Tikmēr Timiāns sagādā kārtējo pārsteigumu - nozūd vienā no krastmalas alām. Par laimi, ir siksniņa, aiz kuras teorētiski kaķi vajadzētu varēt bez problēmām dabūt atpakaļ virszemē. Praksē gan tas izrādās krietni sarežģītāk... Pie tam, izķeksēts no vienas alas, Timis tūdaļ pat cenšas nozust nākamajā...



"Nu ko viņi tā satraucas?! Ielīdu tāpēc, ka ļoti vajadzēja!"





Zosns - pārmaiņas pēc salīdzinoši neliels ezeriņš.





Aiz Zosna Dubna ir kā nelielu "ezeriņu" un sašaurunājumu virtene. Sākam meklēt naktsvietu.



Kārtējie "upes vārti".



Aiz tiem brasls un neliels "ezeriņš" ar peldvietu un laipu. Krastā pļava, kalnā - mājas. Dodamies sarunāt ar saimniekiem atļauju ierīkot nometni uz viņu gruntes. Saimnieki izrādās visnotaļ laipni, ļauj izmantot iekopto peldvietu ar laipu, taču nakšņot gan sūta uz pretējo krastu. Izrādās, pirms mums te atļauts pārnakšņot kādai citai laivotāju kompānijai, kas aiz sevis uz visām taciņām atstājusi... kakas un tualetes papīra serpentīnus. Saprotam saimnieku jūtas un, lai gan pēc dabas neesam uz takām kakātāji, nakšņot dodamies pretējā krasta pļavā, kas, kā izrādās, ir milzīga meža zemeņu plantācija. Diemžēl arī skudru te netrūkst - grūti telti iegrozīt tā, lai to neuzliktu nevienam skudru zemespūznim.





Ja neņem vērā skudras, vietiņa ir gandrīz ideāla: zemenes, orhidejas, super peldvieta...









Draudzīgās sarunās top stūķis...





26. jūnijs. Jau pēc maza gabaliņa redzam pilnīgi perversu ainu - priekšā karjers, upe aizbērta ar turpat norakto granti, caurtecei atstājot vien trīs trubas.





Piebraucot ieraugām Valdi glābšanas vestes "pamperā". Izskatās komiski, toties ļauj uz sēžamvietas nolaisties pa trubu.





Arī Dainutēvs nespēj pretoties trubas kārdinājumam.





Nedaudz papūloties, trubā iestūķējam arī dažas plānākās laivas. Pārējās nākas apnest.







Krastos daži smuki etnogrāfiski namiņi.



Un atkal upes puķu pļavas.





Pirmais nepārvaramais sagāzums. Tāpēc jau laivās ir cirvji un zāģi. Labi pašiem un arī nākamajiem laivotājiem.









Aizaudzis paplatinājums un vēl vienas dzirnavas. Te arī žāvējam airus.





Dažs labs bija cerējis ar laiviņu papriecāties pa dzirnavu aizsprostu, taču tam pārlaisties nav tehniski iespējams.



Dzirnavu māja labākajās Latgales tradīcijās.



Improvizētais laivas dzelžu stiprinājums ir pārbaudi izturējis, taču detaļa salūzusi galīgi un neglābjami. Nāksies parakņāties mūsu rezerves dzelžu kaudzē - cerams, ka atradīsies maiņa.



Kamēr šoferīšu ekspedīcija dodas 10 km pakaļ mašīnām, līdz kurām tomēr neesam "aizvilkuši", pārējie atpūšas kā nu kurš.





Ir svētdienas pēcpusdiena un brauciens ir beidzies.



Visiem šķiet tā kā par īsu, varētu vēl kādas dieniņas... taču pirmdien darbs... izņemot Egilu, kam tā būs atvaļinājuma pirmā diena. Tā kā izrādās, ka esam pavisam tuvu draugu viesu sētai "Zemeņu krastiņi", nolemjam trijatā kādu dieniņu pavaļoties tur, papeldēties vēl vienā ezerā - Geraņimovas Ildzī, saēsties zemenes un izbaudīt atvaļinājuma sākumu... Rezultātā mājās esam tikai ceturtdienas vakarā :)



Pie viena apciemojam vēl vienu mums mīļu šīspuses ezeru - mistisko un leģendām apvīto Čertoku (Čortoku)...





Kopsavilkums: