Iepriekšējās nedēļas laivojums pa Ogri izrādījās tik iedvesmojošs, ka nolemjam neaprobežoties ar posmu Lēdmane-Ogresgals, bet izbaudīt šo upi maksimāli.

Potenciālajiem sekotājiem šī apraksta sakarā vēlamies atkārtot divas lietas, ko minējām jau pie iepriekšējā brauciena apraksta:
1) Apraksts tapis 2010. gada aprīļa sākumā, t.i., ar krietnu laika atkāpi, kuras dēļ, iespējams, cietusi precizitāte;
2) Laivojām pie diezgan zema ūdens līmeņa. Ja tas būtu par pārdesmit cm augstāks, tā stāsta daļa, kur runāts par straujtecītēm, izskatītos jau pavisam savādāk...

Tā kā līmenis nav augsts, nolemjam ar posma garumu nepārspīlēt, un sākam no Madlienas - Kokneses ceļa tilta, pareizāk sakot, nedaudz zemāk - tur, kur atrodam pirmo labo upē laišanās vietu. Spriežot pēc meža pļaviņā atstāto visdažādāko sadzīves priekšmetu skaita un daudzveidības, šī varētu būt iecienīta atpūtas vieta... Khmmm... Kamēr pārdzenam mašīnas pie radiņiem (paldies Anniņas tantei un Tāļonkulim, kurš diemžēl nākamo vasaru nesagaidīja) un sastellējam laivas, sāk sijāt apnicīgs lietutiņš.


Kad tiekam uz ūdens, līst jau ne pa jokam. Taču tas netraucē izpildīt ierasto laivošanas uzsākšanas rituālu. Visas ar nakšņošanu saistītās mantas mūs gaida pirmajā naktsvietā, t.i., radu gruntī, tādēļ trauks Asiņainajai Mērijai tiek uzimprovizēts no šim nolūkam ar steigu izēstas grauzdiņu kastes :))))



Rituāla izpildīšana nelielo posmiņu līdz naktsvietai palīdz izstiept vairāk nekā stundas garumā. Tas arī ir iemesls nosalušajiem deguniem un mitrajām drēbēm, ierodoties norunātajā vietā. Sākam jau sliet augšā teltis, kad mums ierādītajā pļaviņā ierodas Tāļonkulis un piedāvā labāku ideju: nakšņot radu mājā. Istaba gan ar "nepabeigtu iekšējo apdari", taču te ir sauss, silts un mīksts. Šis mūsu laivojumu vēsturē ir unikāls gadījums. Ir nācies nakšņot saimnieku ierādītā pirtiņā uz grīdas, taču šādi - mājā, gultās vai uz mīkstiem matračiem, vēl nebija gadījies!


Un šādas ērtības mēs baudām ugunskura vietā. Līdz ar to aiz loga apnicīgi plīkšķošais lietus mūs absolūti nesatrauc.


No rīta svaigi, smaidīgi un izžāvētām drēbēm turpinām ceļu. Kkp Blēvīte.


Saldais pārītis: Sisītis un Ksiu :)


Dambīši - vietējā tradīcija.


Šajā posmā upe ir plata, mierīga un... ļoti sekla. Pie tik zema ūdens līmeņa knapi ejam pāri, brīžam ar airiem lāpstojot smiltis. Par laimi, posmiņš nav akmeņains...


Ūdenī sabirušās drēbes tiek žāvētas uz bortiem. Pie straujāka uzsitiena tās sabirst atpakaļ upē, lai pēc tam atkal tiktu žāvētas... uz tiem pašiem bortiem. Ir tāda īpašība - konsekvence. Tās vārdā dažu apģērba gabalu var arī upurēt.




Veca dzirnavu dambja atliekas rada patīkamu pārmaiņu un nedaudz uzsit asumu.




Un pie reizes izmērcē svaigi izžuvušās ūziņas u.c. apģērba gab.


Madlienas-Skrīveru ceļa tilts.


Ne velti vakar lietus šķita tik auksts!


Nesteidzīgi pludināmies, pie reizes blēņojoties atteciņās...




Pamazām sāk parādīties arī pa straujtecītei, patīkami atgādinot iepriekšējās nedēļas laivojumu.






Ulbrokas-Kokneses (P80) ceļa tilts.


Ieturamies turpat uz ūdens. Kas suliņu...


.. kas desiņu...


.. kas ne vienu, ne otru...


Lietutiņš, kas šodien jau ir gluži mīlīgs, mūs patraucē tikai mazmazdrusciņ.


Vakarā, kā parasti, visas vakara atrakcijas: Stūķis & Co.


No rīta kompānija startē pastiprinātā sastāvā: mums pievienojusies arī Liesma.


Steigšus tiek veikti pēdējie žiglie remontdarbi.


Šis posms ir krietni mierīgāks, tomēr it nemaz nenožēlojam, ka otro nedēļu pēc kārtas braucam pa vienu un to pašu upi.








Jo tuvāk Lēdmanei, jo jestrāka kļūst Ogre. Lai gan īstā jautrība sākas aiz Lobes ieteces, arī šeit patīkamu brīžu netrūkst.


Lūk arī pirmais iezītis - garš un gaišs, tas visiem par pārsteigumu iznirst skatam upes līkumā.

Lai dzīvo vecas un neatjaunotas dzirnavas un to sagruvušie aizsprosti!




Jau pazīstamais Lēdmanes tilts pār Ogri Beku līcī.


Un finišs uz sērītes, kur braucienu sākām iepriekšējā nedēļā. Izskatās, ka šoreiz esam nobraukuši 23 km, bet pa abām reizēm kopā - apaļus 50!


Citi laivojumi
Atpakaļ uz sākumu