|
| |
|
|
|
|
|
Kopā ar Egila skolniekiem
AR PŪŠĻIEM PA SALACU
28.-30. maijs`2009
Mjā, kad mēs augām... tad mūs skolotāji laivot neveda. Labi ja pa visu vidusskolu pāris reizes 2 dienu ekskursijā tikām...
Šie gan arī vairs nav nekādi bērni - priekšpēdējā vidusskolas klase, visi pilngadīgi. Sastūķējamies nelielā busiņā kopā ar paunām 21 skolnieks no 2 paralēlklasēm, 2 klašu audzinātāji, 2 audzinātāju sievas, 2 audzinātāju suņi un vēl pāris draugu ar vienu mazuli. Plus laivas, protams.
Sīkajam Ozijam šis būs pirmais laivojums. Dažiem skolniekiem laikam arī, lai gan ar šīm klasēm jau pagājušogad tika laivots pa Braslu.
Ceļā dodamies pēc darba, un nakšņošanas vietā pie Rozēnu tilta nonākam pievakarē. Tiek celtas teltis, kurts ugunskurs un visu nakti dziedātas dziesmas. Bija jau aizmirsies, kā ir tad, ja kompānijā ir pāris spēcīgu un koros trenētu vīriešu balsu. Un ja šīs balsis zina arī dziesmu vārdus. Nu, pārsvarā zina... Žēl, ka no lielās dziedāšanas nav bilžuku.
Savukārt, Ksiu šajā braucienā apgūst jaunas iemaņas - veikli atvērt telts rāvējslēdzi. Agrāk viņa gāja pa taisno cauri ieejas tīklam, kas tāpēc ticis n-tās reizes lāpīts un vairākkārt nomainīts. Nu rāvējs tiek kārtīgi ar purnu atvilkts. Diemžēl, līdz tā aizvilkšanai viņa vēl nav aizdomājusies, tāpēc teltī brīvi iekšā-ārā pārvietojas ne tikai suns, bet arī odi un knišļi. Naktī nākas rīkot slaktiņu, pēc kura ar labi padarīta darba sajūtu cenšamies gulēt, cik nu tas iespējams, ņemot vērā, ka jaunā paaudze jandalē līdz pat rītam.
Līdz ar to rīts pienāk ar manāmu sagurumu... un balss aizsmakumu... Taču tiek pumpētas laivas un raibais bars dodas ceļā. Te nu nākas secināt, ka pilngadība vēl nenozīmē bērnības beigas. Mums kā brauciena noslēdzošajiem nākas pildīt gādīgās mammas funkcijas un uzlasīt pieturvietās izsētās mantas, no laivu pumpjiem un ceļasomām līdz pat visai intīmiem apģērba gabaliem...
Neticami, taču beidzot esam upē!
Salaca kā jau Salaca - neatkārtosim iepriekšējā reizē rakstīto. Kāpēc atkal braucam tieši šo posmiņu no Rozēniem, nevis, piemēram, no Mazsalacas gar Bezdelīgu un Neļķu klintīm? Atbilde ir pavisam vienkārša: tāpēc, ka šeit ir straume! Nejūtamies aicināti caurām dienām tikai kašāt ar airiem... Toties šeit ik pa laiciņam uzairē, bet pārsvarā upe pati tevi nes. Esam slinki :))))
Pie reizes ir iespēja aplūkot dažus Rīgā reti sastopamus faunas pārstāvjus.
Šur tur Salacā ietek romantiskas sīkupītes un strauti.
Izcilu pieturvietu nav daudz, un bieži vien ilgāku gabalu nav, kur lāga izkāpt krastā. Vai arī izkāpšanas vieta ir pavisam maziņa, knapi "zaļajai pieturai" pietiek, bet tālāk - brikšņi, krūmi un koki.
Šādi skati silda vai katra Latvijas vasaras laivotāja sirdi.
Nav jau tā, ka labu pieturvietu nebūtu pavisam. Dažas pat ļoti labas! Jāatgādina, ka šī ir upe, kuras krastos iekārtotas arī oficiālas naktsvietas.
Mūsu laivu parks - gan savējās, gan no "Amatas" palienētās.
Egilam šoreiz divi amati vienlaikus: airētājs un audzinātājs...
Jaunā paaudze iet mūsu pēdās - ar īpašu airēšanas čaklumu neizceļas...
Toties žigli vien atklāj peldsezonu.
Parādījušās arī privātas pieturvietas. Ar visu saimieka tālruņa numuru. Nav slikti - viss tīrs un sakopts. Mēs gan dodam priekšroku nedaudz mežonīgākai ainavai, taču privātīpašumu respektējam.
Pa ceļam gadās arī pāris romantisku laipu.
Un pārpasaulīgs skaistums - ceriņziedos, ābeļziedos un citās puķēs iegrimušas lauku mājas. Smarža pa visu upi! Laivošanai šajā gadalaikā tomēr ir īpašs šarms...
Sārts atsegums un milzīgs laukakmens labajā krastā liecina par to, ka esam tikuši līdz oficiālajai pieturvietai "Selgas", kas pastāv kopš neatminamiem laikiem. Tas nozīmē, ka no Rozēnu tilta esam nobraukuši 10,8 km. Stājam krastā, jo jāsagaida pārējie: mūsu "karavāna" pa upi izstiepusies vairāku kilometru garumā.
Pamazām sarodas tauta.
Pa nakti šeit palikt negrasāmies - vēl tā kā nedaudz par agru... toties tiek noorganizēta apspriede. Interesanti, kas tik smieklīgs kartes pētīšanā? Ja nu vienīgi nobraukto kilometru skaits... :)))
Novadpētnieciskā apgaitā atklājas milzīgi meža zemeņu lauki. Diemžēl - vēl tikai ziedos. Paveiksies tiem, kas te brauks pēc mēneša-pusotra... Vieta gan nav īpaši droša nakšņošanai - te var piebraukt un arī brauc ar mašīnām, mēdz sarasties lērums tautas, naktī ap teltīm klimst svešie (Ne jau no filmas! Lai gan...), un šad tad laivotāji tikuši arī apzagti (arī mums ir gadījies).
Viss, ceļā! Skolotāji Jānis un Gunita + Ozijs.
Ne nu gluži tik milzīgas kā pie Mazsalacas, taču smukas klintiņas redzamas arī šajā posmā.
Ir šeit vēl viens slavens novadpētniecības objekts, kuru (atvērtu, protams) priecājas ieraudzīt katrs ūdenstūrists: Mērnieku veikals. Par tā tuvošanos liecina straujtece / krāces (viens vai otrs, atkarībā no ūdens līmeņa), kā arī labajā krastā - kantainas drupas, kas iesniedzas ūdenī: Mērnieku dzirnavu paliekas. Tūlīt aiz tām arī novadpētniekiem jākāpj krastā.
Lūk arī pats objekts. T.i., veikals. Vaļā! Nevar lepoties ar 200 alus šķirnēm, taču izbadējies un izslāpis ūdenstūrists nav izlepis. Čipsi ir un saldējums ir. (Neaizmirsīsim, ka šī ir skolēnu ekskursija...)
Pēc uzpildes parādās arī darba (t.i., airēšanas) spars.
Bijušā Ainažu-Valmieras šaursliežu dzelzceļa tilts.
Kādus 600 m tālāk - Sarkanās klintis. Nav diži augstas, taču garas gan - ap 400 m. Skaistums! Pretējā krastā - kārtējā oficiālā pieturvieta.
Aizpagājušajā gadā pie šīm mājām braucienu beidzām. Šogad esam paredzējuši doties tālāk.
Atkal jāraksta tas pats: SKAISTUMS !!!
Jau zināmā vietā iekārtojam nometni. Teltis, ugunskurs, stūķis - viss kā pienākas. Nakts paiet necerēti mierīgi...
No rīta nesteidzīgi pabrokastojam, novācam nometni, savācam līdzi savas darbības nešķīstošās paliekas un dodamies tālāk.
Kad miedziņš no actiņām izskalots, pamanām arī visādus smukumus.
Tostarp arī visromantiskāko meža būdiņu ar zaļumiem noaugušu jumtu, par kuru garāmbraucot priecājamies katru gadu.
Te mierīga, te jestra - tieši tas mums Salacā patīk. Vairāk gan tas jestrums... Neapmierināts neizskatās neviens.
Ir arī smadzenes nedaudz jāpakustina. Piemēram, kā kāds tur, kreisajā krastā pamanījies nokrāsot šo koku spilgti oranžu līdz pat vissīkākajiem zariņiem? Tiek izvirzītas visdažādākās hipotēzes. Beidzot nospriežam, ka koks nogāzts zemā, nokrāsots un atkal uzsliets stāvus. Par to liecina arī knapi saskatāmās troses. Lai saglabājas intriga: krastā nekāpjam un noskaidrot nedodamies.
Vēl pēc brītiņa - atkal smuka straujtecīte un māju puduris labajā krastā. Tas nozīmē, ka drīz būsim galā.
Nu, lūk, kreisajā pusē pļaviņa un nesen parādījusies arī koka būve (melnā pirts, brauciena brīdī - vēl tapšanas stadijā, skat. 2. bilžukā), tātad jāstāj krastā. Tūlīt aiz plaviņas Salacā ietek sīkupīte Korģīte, vieta saucas Korģene, tepat augšā ir ceļš un drīz klāt arī mūsu buss. Ja sarunā ar saimnieku, var piebraukt pa pļavas ceļu upei pavisam tuvu.
Bilance: nobraukts nedaudz vairāk par 26 km, laiks mūs lutināja, upe - super kā vienmēr, visi apmierināti, vienīgā cietēja ir Ksiu - kucēns Ozijs absolūti nerespektē viņas draudīgo rūkšanu un ņerkstēšanu (Liec man mieru! Atšujies!). Viņaprāt tā ir daļa no rotaļas, kas varētu turpināties vai visu dienu. Ksiu ir tuvu nervu sabrukumam. Vienīgais glābiņš bija tas apstāklis, ka lielāko ceļojuma daļu abi atradās dažādās laivās un pa starpu - ūdens. Taču nu laiva ir pļavā un Ozijs - bez robežām!
Ā, gandrīz aizmirsām - bija šajā braucienā kas pavisam īpašs - vējš no aizmugures! :))))
Jo tuvāk jūrai, jo retāk tā gadās...
Kāpēc braucam līdz Korģenei? Principā no Korģītes līdz Salacgrīvai pa upi ir nedaudz vairāk par 7 km. Taču tālākais posms mūsuprāt, nav tik interesants. Upe kļūst platāka, it īpaši aiz Jaunupes (kanāls, kas savieno Svētupi ar Salacu), parādās nēģu tači ar upē iedzītiem armatūras stieņiem, kas var kļūt liktenīgi pūšļiem un ne tikai. Mūsuprāt, smukākais posmiņš beidzas šeit, ir arī samērā ērta piebraukšana, lai laivotājus savāktu. Ko vēl vairāk vajag? :))))))
Citi laivojumi
Atpakaļ uz sākumu