Kaut kur jau minējām, ka šogad gribas kaut ko vēl nebrauktu. No vairākām Kurzemes upēm izvēlējāmies Tebru ("konkursā" piedalījās arī Užava un Roja).

No sākumā paredzētās plašās kompānijas galu galā startējam tikai 2 laivas - Jānis O. ar Ieviņu un mūsu ekipāža. Vakarā mums pievienojas arī Ilzīte ar Valdi. Taču, kā pēc brīža lasīsiet, uz šīs upes vientuļi nav...

Startējam no Sarkanvalka, kas pa upi ir aptuveni 10 km uz leju no Apriķiem. Uz autoceļa, kas ved no Apriķiem uz Pāvilostu, iepretim Sarkanvalka kapu vārtiņiem ir grūti pamanāms meža ceļš, pa kuru var aizbraukt līdz tādam kā "tūristu laukumiņam". No tā, savukārt, pa stāvu krastu lejā takas galā - upe ar nelielu placīti, kur piepūst laivas.

Esam cerējuši doties ceļā ar savu jaunuzbūvēto pūsli, taču tas vēl nav gatavs (pirmais paredzētais ekspluatācijā nodošanas datums bija pagājušā gada augustā...), tāpēc tā vietā esam tikuši pie palienētas piepūšamās smailes - smuka zila cīsiņa.



Kaut kur šeit bijis senās Litorīnas jūras krasts. Tebra te ir lēna, ūdens - kā kafija ar pienu :)



Kā liecina šī kurkstošā pazīme, tas tomēr ir tīrs.



Nūūū, ja vien neskaita kaut kur tepat niedrēs nomaskējušos kāda dzīvnieka (cerams...) līķi, pēc kura "smaržo" mūsu starta vietā. Un vēl te smaržo pēc liepziediem, kas ir krietni vien patīkamāk. Taču peldēt šeit tomēr neriskējam - to atliekam uz tuvāko piemēroto vietu... ko nāksies meklēt krietni ilgi...

Sākumā upe ir samērā plata (vismaz tā mums liekas pēc tikko brauktās Dubnas augšteces...) un rāma. Krastos - pamatīgi meži, ziedošas un smaržojošas liepas. Skaisti. Krasti vietām stāvi. Vietu ērtai izkāpšanai malā praktiski nav.



Ūdenī un krastos ņudz dzīvība, viss aug, zeļ un zied.



Lūk mūsu zilais cīsiņš visā savā garumā.



Tepat netālu reiz bijis tilts vai vismaz laipa - tādas bijušās godības paliekas šajā upē vēl redzēsim ne vienu vien reizi...



Pilnīga stagnācija. Taču nesatraucamies - drīz taču jāsākas aprakstos minētajām straujtecītēm.



Brīžam nākas veidot takas, spraucoties cauri meldru biezokņiem.









Un tad arī sākas aprakstos solītās straujtecītes! Taču nekur nebija rakstīts, ka pie zema ūdens līmeņa tās vismaz pūšļiem galīgi nav piemērotas. Šādos apstākļos laivotājs pārkvalificējas par strūdzinieku un lieto šeit nepublicējamus spēka vārdus, no kuriem dažus - arī svešvalodās.





Plienakmens un tā atlūzas, kas vietām klāj upes dibenu, pamatīgi apgrūtina strūdzinieku darbu. Straujie un seklie gabaliņi mijas ar nedaudz dziļākiem, un galu galā tiek izlemts, ka nav nekādas jēgas sēsties laivā, lai tūlīt atkal kāptu no tās laukā. Rezultātā lielu straujteču daļu strūdzinieki noiet kājām.



Tā tas turpinās krietnu gabalu. Smejamies, ka šī ir pirmā reize mūsu samērā ilgajā laivošanas pieredzē, kad nevaram vien sagaidīt, kad beigsies straujtecītes. Garām pabrauc kanoistu kompānija, kas ar šaurajām laivām kaut kā pamanās izgrozīties starp akmeņiem un saglabāt labo garastāvokli. Vēlāk sastopam vēl citu kompāniju ar plastmasas laivām, un šo ļaužu straujtecēs gūtie iespaidi, spriežot pēc dažiem epitetiem un sejas izteiksmēm, līdzinās mūsējiem :)))

Kad seklais posmiņš iet uz beigu pusi, upei pāri laipa.



Jau kopš paša rīta gaiss ir smags un velk uz lietu, līdz beidzot to arī sagaidām. Jānis somā sameklē tentu, tas tiek uzsliets uz airiem pāri laivām, un līņāšana mūs vairs nesatrauc. Atpūtas brīdis un, ko tur slēpt, dažiem arī šķidrais kurināmais uzlabo omu.



Drīz "straujteces" beidzot ir aiz muguras. Mjā, ja ūdens būtu par 15-20 cm dziļāks, šis noteikti būtu bijis jaukākais posms visā upē! Kādreiz pa šo ūdensceļu vikingi esot īrušies augšup līdz pat Aizputei... Tolaik gan upe droši vien izskatījusies krietni savādāk...

Jau minējām, ka šajā upē nejutāmies vientuļi. Vēl vairāk - no visām pāris pēdējos gados brauktajām upēm tieši Tebrā sastapām visvairāk laivotāju! Un mēs bijām domājuši, ka dodamies uz mežonīgu un vien dažiem maniakiem zināmu upi! Nekā tamlīdzīga - Tebru un Saku acīmredzami iecienījuši laivu iznomātāji, kas šurp atgādā gan laivas, gan braucējus lielā skaitā.



Diemžēl upes "apdzīvotībai" ir arī blakusefekts... Gribētos cerēt, ka pie vainas ir nevis laivotāji, bet, piemēram, makšķernieki, taču... Mjā. Sākumā cenšamies savākt citu atstāto tukšo taru un citus civilizācijas labumus, taču ātri vien nākas konstatēt, ka tam vietas nepietiks pat mūsu supergarajā laivā.



Lūk, arī iemesls ūdens krāsai un sliktajai caurredzamībai - māli (pelēkie, zilie). Šur tur, mēģinot izkļūt krastā, tajos iemūkam līdz pus stilbam. Kaut kur te upei esot pat vietas ar dubulto dibenu!



Baudām skaistas ainavas un, kad "straujtecītes" jau aizmirsušās, nospriežam, ka mums šī upe patīk.





Garlaicīgi te nav - ik pa brīdim ceļā kāds šķērslis: pusnogrimusi laipa, bebru nogāzti koki, sanesas... taču nekā tāda, kam nevarētu tikt cauri, pāri vai pa apakšu. Laivu iznomātāji savu biznesa vietu ir sakārtojuši tā, lai klienti nebūtu neapmierināti. Daudzās vietās manām izzāģējumus, taču ne tik platus, lai kļūtu neinteresanti.





Tebra ir mainīga - te plata kā šoseja, te pavisam šaura kā meža taciņa. Šajā posmiņā gadās arī pastraujtecītei, kas, mums par lielu prieku, nav tik seklas kā iepriekš.





Visumā mierīgajā upes plūdumā gadās arī pa jestrākam brīdim.



Ilgu laiku laivojam bez vismazākās nojausmas, cik tālu esam tikuši. Beidzot parādās pirmais orientieris - iespaidīgas koka inženiertehniskās būves atliekas. Neko tādu citur neesam redzējuši.







Vēl viens šīs upes pārsteigums - pīles, kuras nebaidās no laivotājiem. Tās netraucēti urķējas pa ūdenszālēm un nepievērš mums uzmanību. Vēlāk sastapsim pat tādas, kas ziņkārojas un peld klāt, ļaujot skatīt Rīgas kanālmalas cienīgas ainas.



Nākamā raksturīgā Tebras iezīme - latvāņi. Pirmo reizi upes krastos redzam tik daudz šo mazuļu.



Spriežot pēc aprakstiem, kaut kur tepat netālu no milzīgajām koka konstrukcijām labajā krastā jābūt pamatīgo Saļienas dzirnavu drupām, kas no upes gan nav redzamas. Dzirnavas esot būvētas vēl 19. gadsimtā. Savukārt, pagājušā gadsimta 20. gados šeit saimnieciskā dzīve kūsājusi - ražota elektrība, strādājusi vērptuve, austuve, krāsotava, smēde, zāģētava. Tā kā nemanām nekādu uzeju, nākas tādu veidot pašiem. Jānis to paveic kā īstens džungļu pētnieks - ar mačeti :)





Sākumā drupas pat neredzam, vien pamatīgus latvāņu džungļus. Beidzot sameklējam arī taku tiem cauri.



Drupas ir burtiski ieaugušas dižajos lakstos un nav ne tuvu tik iespaidīgas kā bija solīts. Vispārsteigtākais ir Jānis - viņš te bijis pirms gadiem 10 un atceras krietni augstākus mūrus. Šādi sabrukuma tempi šķiet laika zobam par strauju. Vēlāk no sarunām ar iedzimtajiem uzzinām, ka te laika zoba vietā pacentušies veco ķieģeļu kārotāji.



Drīz pēc tilta un dzirnavām upē ir paplatinājums un uzreiz pēc tam - šaurākā vieta. Nu jau Tebra izskatās pēc īstas mazupītes. Mums patīk!





Pēc īsa brīža upe atgūst ierasto platumu.



Dažs labs sāk miegoties - tas ir signāls sākt raudzīties pēc labas naktsvietas.



Pamanām bērzus un egles stāvā krastā, un mūsos mostas iedzimtais mazohisms. Pēc brīža mantas un laivas ir uzdabūtas augšā, apmetne iekārtota... taču mums nav ne mazākās nojausmas, kur atrodamies. Atšķirībā no citām reizēm šovakar tas ir būtiski - mums jāspēj izskaidrot sava atrašanās vieta Ilzītei un Valdim, kas mūs meklē kaut kur tepat pa neasfaltētiem vietējas nozīmes ceļiem. Jānis dodas pāri pļavām meklēt kādu vietējo informatoru un... "uzskrien" tieši abiem potenciālajiem ceļabiedriem pāris sekundes pirms viņi nogriezušies pa kādu sānceļu! To, ka šovakar viens otru atrodam, varētu saukt par nejaušību. Bet varētu arī par pofigistu laimi :))))))



Beidzot kompānija ir pilnā sastāvā.





Vieta bija alpīnistiskās piepūles vērta - ekskluzīvs skats uz upi no augšas, soliņš...



Top stūķis, vārās ūdens tepat saplūktai vīgriežu tējai, risinās nesteidzīgas sarunas... Laaabi!!!



Nākamajā rītā startējam jau pilnā sastāvā.









Braucienam sportiskāku azartu piešķir daudzie šķēršļi (kā jau minējam - pārvarami).







Upes plūdums atkal kļuvis pavisam rāms.







Upe vietām biezi aizaugusi ar "dillēm" un ātrums pašplūsmā = 0 km/h.







To, ka nekustamies uz priekšu (par laimi, arī ne atpakaļ - ir bijuši gadījumi...), pamanām, kad puiši sarīko pīppauzi.



Vienīgais cigārs tiek izsmēķēts, kamēr vien to vēl iespējams noturēt pirkstos. Pēc tam tiek piemērota laivotāju attapība :))))



Rets skats - Estere pie airiem.





Tebrai raksturīga aina - nolīkušu koku arkas.



Dažkārt - ļoti zemu nolīkušas...





Vairākkārt sastopam vēl pāris laivotāju kompānijas. Viens no laivotājiem - Ksiu kolēģis.





Laivojam ļoti čakli, varētu pat teikt - steidzīgi :)))))))



Tilts netālu no Tauriņu mājām. Te lielo kompāniju ar zilajām laivām sagaida brauciena organizatori, bet mēs dodamies tālāk.



Ik pa brīdim krastā te kāds valks, te orga. Kurš ir kurš?



Cenšamies atrast naktsvietu, kas šajā upē nebūt nav vienkāršs uzdevums, ja vēlmju sarakstā ir obligāts nosacījums - laba peldvieta. Pēc vairākiem neveiksmīgiem izlūkgājieniem beidzot sameklējam jauku vietiņu kreisajā krastā.



Šī ir viena no pļavām, kurā jaunajam naturālistam nekad nebūs garlaicīgi. Nemaz nerunājot par zemenēm...



Tas, ka esam nesteidzīgi pofigisti, nenozīmē, ka nemīlam skaistas lietas.





Nākamais rīts. Jau vakar zaudējām orientierus - nav ne jausmas, cik tālu vēl Tebras ieteka Sakā. Tagad zinām - kad kreisajā krastā aiz kokiem saskatāma māja ar sarkanu jumtu (Spriežot pēc kartes - Pilsdangas, pirms mājas Tebrā ietek neliels strauts, uz kura augstāk ir no upes nesaskatāms aizsprosts un dīķi), ieteka būs pēc aptuveni pusstundas pat ar mūsu tempiem...







Tuvāk Sakai krastos parādās vairāk civilizācijas pazīmju.





Šeit beidzas Latvenergo...



T-veida krustojums : aiz muguras - Tebra, pa kreisi - Durbe, pa labi - jau Saka (t.i. Tebra+Durbe).



Pēc īsa brītiņa - P 111 ceļa tilts.



Vilnīšu spēles ar gaismu un bezdelīgu (laikam) ligzdas zem tilta.





Sakas krasti ir krietni civilizētāki - gan pa kādai labiekārtotai peldvietai, gan šāda konstrukcija - izskatās pēc bijušās padomijas pionieru nometnes vai liela uzņēmuma atpūtas bāzes paliekām :) Arī Tebra gan nebija gluži vientulīgiem un pamestiem krastiem. Salīdzinājumā ar vairākām citām braucamām upēm, piemēram, gariem Pededzes posmiem vai Irbi, Tebras krastus vēl varētu nosaukt par samērā apdzīvotiem :)))) Tiesa, ne vienmēr mājas ir no upes samanāmas.





1996. gadā slēgtā Liepājas-Ventspils dzelzceļa tilts. Pa to padomijas laikos tika pārvadāta armijas bruņutehnika.





Pēc brīža vērojam bībelisku ainu - kāds cilvēks, stāvot kājās, slīd pa ūdens virsmu. Kad piepeldam tuvāk, atklājas, ka zem viņa kājām ir ūdensdēlis, bet rokās - airis. Cepuri nost - izskatās iespaidīgi.



Laipa un pirmais signāls, ka tepat ir Pāvilosta - uz nesenajiem zvejnieksvētkiem meijām rotāts kuģītis.



Kārtējās drosmīgās un šoreiz - arī ziņkārīgās pīles.





Labajā krastā Sakā ietek Malduguņu orga, bet tālāk manāma iela ar ceļa zīmēm un apgaismes stabiem. Tātad gluži nemanot esam ielaivojuši Pāvilostā.





Mērogi



Laivošana cauri pilsētai un īpaši - ostas pilsētai ir traki romantiska padarīšana.





Pāvilostā piedzīvojam gluži vai hičkokiskas emocijas - saniknotu kaiju uzlidojumu. Ja vēl šīs tikai nešpetni ķērktu un pikētu... taču nē! Šķiet, viņas nolēmušas - ja neizdodas mums ieknābt, var vismaz apkakāt. Tikai brīnums mūs glābj: visapkārt ūdenī plunkšķ kaiju "aviācijas bumbas". Meklējam patvērumu krastā pie vienas no laivotāju kompānijām, ar kuru bijām tikušies jau iepriekš. Par laipno uzņemšanu varam pateikties Ksiu - tieši viņu brāļi laivotāji atpazīst kā redzētu kaut kur internetā, aicina mūs visus bariņā un pat pacienā ar līdz brauciena beigām nez kā sataupītiem (vai arī vietējā veikalā nupat iegādātiem) labumiem :))) Patīkami...



Laivu benzīntanks :)









Ostas moli un to galā - jūra!



Te jūtams vējš un vilnīši.





Pludmale no jūras puses.



Dodoties atpakaļceļā, Valdis māj ar roku garām ejošai motorlaivai. Varam ieteikt nestabilu laiviņu īpašniekiem pēc motorlaivas nogaidīt, līdz rimstas viļņi, un tikai tad doties šaurajā ceļā starp divien moliem. Viļņi no laivas + viļņi, kas atsitušies pret molu un dodas pretējā virzienā mūsu zilo cīsiņu sašūpo ne pa jokam.







Finišs. Ērta izkāpšana.



Un noslēguma bankets :)))



Secinājumi: