Vēl viena upe, pa kuru braucam pirmo reizi. Dainutēvs (viņš arī Uģis), kas to izbraucis iepriekšējā nedēļā, atsūta īsziņu, ka upe esot īpatnēja un naktsvietu esot maz. Egils ir ieskatījies kartē un ar šausmām gaida taisnotos posmus. Savukārt, Estere internetā atradusi, ka arī pa šo Kurzemes upi laivu nomas rīko organizētos braucienus un atsauksmes ir labas. Nolemjam pamēģināt ar domu, ka jebkura pieredze ir vērtīga.

Esam nolēmuši sākt no Ēdoles-Tērandes ceļa tilta pie Stradžu mājām. Kartē izskatās, ka tur vidramatiskāk taisnotais posms ir beidzies un turpmāk upe taisnota saprāta robežās. Stradžu māju saimnieki arī par nelielu, bet taisnīgu samaksu izmitina savā sētā laivotāju mašīnas.

Dažādu darbu un nedarbu dēļ izbraukšana no Rīgas iekavējas līdz deviņiem vakarā, un pie upes esam melnā tumsā pēc vienpadsmitiem. "Melnā tumsā" gan nav īsti precīzi teikts. Ir vēl arī pamatīga migla, bet no tās brīvajās vietās redzamas zvaigznes. Bez tam, Gints ar Laimoni mūs sagaida pie upes ar ugunskuru... kaut kur tur, pretējā krastā, kādu kilometru aiz Stradžu mājām - vienīgajā apmetnei derīgajā vietā, kuru viņi tuvākajā apkārtnē atraduši.

Lai līdz ugunskuram tiktu, mums gan vēl jāšķērso upe. Mūs gaidot, abi ir arī izplānojuši, kā: viņu Taimiņam abās pusēs striķi, katrs no tiem noenkurots savā upes krastā un gan mantas, gan mēs četratā (Egils, Estere, Normunds un Ksiu) tiekam pārcelti kā ar prāmi. Šādi tas viss izskatās nākamajā rītā, kad pludinām pāri atlikušo mantību.



Pie atlikušās mantības pieder arī mūsu jaunā laiviņa, "Amatas" ražojums. Beidzot!!! Tepat tā tiek arī iesvētīta ar šampanieti un viegli saprotamu iemeslu dēļ nokristīta par Ūdensdesu.



Tikai no rīta ieraugām pašu upi. Ups! Tā vairāk atgādina ļoti platu meliorācijas grāvi. Labā ziņa ir tāda, ka te ir straume! Noskaņojums ir labs un esam gatavi piedzīvojumam, lai kāds tas būtu.



Ik pa brītiņam bagarētajā un taisnotajā Užavā ietek mazāki meliorācijas grāvji. Sākumā sporta pēc pamēģinām pat pakuģot uz augšu pa dažiem no tiem. Pirmais izlūkbrauciens beidzas sekluma, bet otrais - izteiktās kūts smakas dēļ. Patīkama pārmaiņa salīdzinājumā ar kā diegs taisnajiem grāvjiem ir daži valki un mazupītes, kas arī ietek Užavā. Nedaudz tālāk, posmā ap Tērandi daudz vecupju.







Jums šķiet, ka pēc visa tā mēs esam vīlušies? Nekā nebija! Pašplūsmā slīdam cauri pļavām, gar mežiem un krūmiem, laiks ir jauks, peldamies, ik pa brīdim uzēdam un uzdzeram, papļāpājam vai vienkārši baudām to, ka esam uz upes un upe mūs nes. Kaut krastos daudzviet notiek aktīva lauku apsaimniekošana un ik pa brītiņam redzami tornīši, kas varētu liecināt, ka šīs vietas iecienījuši mednieki, taču faunas pārstāvji šeit nebūt nav tramīgi: te pār upi peld stirnu buks, te krastmalas brikšņos nozūd dzīvnieciņš, ko savu vājo zooloģijas zināšanu dēļ nodēvējam par ūdensžurku, te aizlec pa zaļai vardītei, te upi pārlido kāds gārnis, bet visu ceļu mūs pavada dzērvju kliedzieni. Vietām govis nobradājušas krastu līdz plikai zemei, tā iezīmēdamas savas dzeramvietas. Un kur tad vēl zivis!



Ainavas šajā posmā ar īpašu daudzveidību neizceļas, taču neesam kašķīgi. Prieks jau rodas ne tik daudz no ārējiem apstākļiem kā no mūsu attieksmes pret tiem...



Koku dažādība minimāla - pārsvarā alkšņi, šur tur pa ievai, bērzam vai pīlādzim. Toties, kaut upe joprojām bagarēta, sāk parādīties arī pa dabiskākam līkumiņam, kas priecē.



Šur tur pie krastiem ūdensmētru audzes. Saplūcam nelielu saišķīti tējai un pēc brīža Ksiu mums sagādā pamatīgu pārsteigumu: pilnām mutēm, gluži kā gotiņa viņa plūc lapas no mētru saišķīša un šķin iekšā. Agrāk nebijām manījuši, ka viņai garšotu piparmētras! Taču... suns jau zina, kāda zāle šim vajadzīga. Ksiu nesen pārcietusi operāciju, ķepiņa vēl nav sadzijusi un, šķiet, mūsu sune ir ķērusies pie dabas aptieciņas :)



Tālumā samanāmais ugunsnovērošanas tornis liecina, ka tuvojamies Tērandei.



Tilts Tērandē. Iesakām izkāpt un veltīt laiku novadpētniecībai.





Katra latvieša sirdij mīļi raksti tilta margās...



Labajā krastā apskatāmas 19. gadsimta vidū celtās Tērandes muižas paliekas. Paejoties pa lielceļu šķiet, ka te laiks ir apstājies. Iespējams, ka šī spocīgā sajūta ir tikai ilūzija, taču, ja te kūsā aktīva dzīve, tad tā paliek iebraucējam (vai ielaivotājam) labi apslēpta.





Daudzie elektrības stabi, sadales kastes, tornis un dažas mums nezināmiem mērķiem izmantojamas metāla konstrukcijas šo iespaidu nevis mazina, bet, šķiet, pat pastiprina.









Pie ciema robežas, blakus Tērandes mežniecībai tuvplānā apskatāms jau sen pie apvāršņa manāmais iespaidīgies ugunsnovērošanas tornis.



No tilta augstumiem varam arī novērtēt mūsu Ūdensdesas izmērus salīdzinājumā ar klasisku divvietīgo pūsli.



Aiz Tērandes krastos parādās aizvien vairāk koku, kas karstā dienā laivotājam sniedz patīkamu pavēni.



Upe sāk arvien biežāk priecēt ar dažādiem šķēršļiem. To pārvaramība, šķiet, ir atkarīga no ūdens līmeņa.









Ik pa brīdim Užava ielocās starp kokiem, kuru lapotnes virs upes sakļaujas, veidojot romantiskas alejas.



Laipa un daži jestrāki mirklīši.







Upe atkal pazūd koku alejā un brīžiem pārvēršas par šķēršļu joslu. Mums sāk iepatikties arvien vairāk!



Tepat arī pirmais nepārvaramais šķērslis, ko ar zāģa palīdzību padarām par pārvaramu :)







Šajā posmā Užava ir dabiski līkumota, ar savu devu noslēpumainības un romantikas.







Pamazām sākam lūkoties pēc naktsvietas un pārliecināmies, ka Dainutēvam taisnība (kā nekā pavisam svaiga pieredze...): ar naktsvietām šeit galīgi knapi. Pārsvarā krasti mežonīgi noauguši un nerosina rausties laukā un lūkot. Savukārt, skrajākās vietās, kuras izlūkojam, abos krastos atklājas līdzīga ainava: daži metri mežonīgu slorbenāju (dadži, nātres, kazenāji, vībotnes & Co), aiz kuriem - zeltainas druvas. Un druvā telti necelsi...



Ir te arī šādas vietiņas. Patīkami!





Pavisam zāģēt nākas četrās vai piecās vietās. Redzams, ka te čakli strādāts ar zāģi arī pirms mums - droši vien centušies gan "savvaļas" laivotāji, gan laivu iznomātāji. Taču pamatīgās ūdens līmeņa svārstības pēc nesenajiem lietiem, kas šur tur Kurzemē izraisīja īstus plūdus, acīmredzot ir pārvietojušas dažus kokus un sanesu masas, un nu zāģis lieti noder.



Sises tilts.



Gabaliņu aiz kādas augstsprieguma līnijas labajā krastā izcērtam sev ceļu cauri krūmiem un slorbenājiem uz šiem apstākļiem tīri pieņemamu naktsvietu. Acu priekšā plešas milzīgs līdzenums, mežonīgi zāļaina pļava. Teltīm vietas un ejas starp tām nākas iemīdīt līdz jostas vietai garajā zālē. Taču galu galā ar alkšņa malciņu kuras ugunskurs, top stūķis un jūtamies ar dzīvi apmierināti.





Līst gan naktī, gan no rīta. Taču mums nav kur steigties un varam atļauties lietu... nogulēt, jo jāsagaida Aivars, Rudīte un Sanita, kas startējuši no Stradžu tilta šorīt un dažās stundās pieveic visu mūsu vakardienas airējumu. Nu, labi, airēts vakar tika pavisam nedaudz, pārsvarā - lai izvairītos no šķēršļiem, uz kuriem mūs nesa straume :))) Kad beidzot esam pilnā sastāvā un dodamies ceļā... ir jau pēcpusdiena. Toties nelīst.



Vēl brīdi turpinās vakarējie jaukumi: līkumiņi, alkšņu aleja, mežonīgi krasti un smuki šķērslīši.









Tad ainava spēji mainās. Parādās kas ilgi neredzēts - gari un taisni meliorācijas grāvji. Neteiksim, ka mēs būtu paspējuši pēc tiem sailgoties...



Ir sācies vēl viens taisnots un bagarēts posms. Sajūta tik tiešām... īpatnēja. Gari, taisni gabali šaurā un kārklu cieši ieskautā upē. Pēc laiciņa - līkumiņš vai divi un atkal taisns gabals. Jāatzīst, ka tajā visā ir arī savs šarms un pat romantika.







Brīžam Užava te kļūst pavisam šauriņa.



Upe viena Taimiņa platumā.



Krastā - vecā siena fabrika, pie tās - tilts, kas netālu no Užavas ciema savieno autoceļus P 108 un P 111.





Pēc tā upe vēl gabalu taisnota, pēc tam pamazām sāk atgūt dabiskākus līkumiņus. Te parādās arī daža laba vietiņa izkāpšanai krastā.



Kreisajā krastā atrodam lielisku naktsvietu. Krasts augsts, taču uzkāpšana diezgan viegla. Pļaviņa ar īsu zāli, aiz kuras - kazenāji un atkal zāļu pļava. Aiz tās - uzbērums, kuru sākumā noturam par autoceļu. Taču izlūkgājienā atklājas, ka tas ir ar zāli noaudzis uzbērums bez jebkāda ceļa seguma. Redzams, ka šeit var izbraukt arī ar auto, visdrīzāk - džipu, taču tā arī nevienu mašīnu nemanām. Aiz uzbēruma - sekls grāvis ar niedrēm, tālāk - druva, bet aiz tās tālumā redzams Užavas miests. Puiši starp teju saskatāmajām celtnēm sazīmē pat alus darītavas aprises :)))







Tā saēdamies kazenes pirmo reizi dzīvē!



Vakarā baudām skaistu saulrietu un ceram, ka rītdiena nenesīs lietu un negaisu.



Nākamais rīts tiešām ir saulains un silts. Turpinām laivojumu pa niedru, alkšņu un šur tur vēl arī kārklu ieskauto Užavu, kas nu jau atkal izskatās pēc īstas upes, ar visiem līkumiem un normālu augu valsti.



Turpinās arī šķēršļi, kas ir pamats patīkamai rosībai un nemaz neapgrūtina.



Krastos māju kļūst aizvien vairāk un tās izskatās aizvien turīgākas.









Beidzot klāt Liepājas-Ventspils autoceļa (P 111) tilts un aiz tā - Užavas miests. Interesentiem - rakstu avoti liecina, ka alus darītava no šejienes esot 3 km attālumā :)))))





Iespaidīga koka tilta paliekas.





Upe kļūst platāka, pārmaiņus ar alkšņiem, kas gandrīz vienpersoniski valda Užavas krastos netaisnotajā posmā, parādās arī pa bērziņam, pīlādzītim, un arī daži pasakaini skaisti, milzīgi sudrabvītoli...





Kreisajā krastā - Treijas, pēdējās mājas pirms jūras. No šejienes līdz jūriņai kādu 10 minūšu lēns laivojums.





Pēdējo gabalu upe tek paralēli jūrai. Parādās kāpas un aiz tām - pludmale.



Gājēju tilts pirms pašas jūras un zvejas rīki aiz tā. Labā puse ir brīva laivošanai.









Beidzot redzam jūru!!!



Pie jūras mūs sagaida vesels bars atpūtnieku - gan pludmalē, gan upes pretējā krastā. Teltis, vasarnīcu piekabes, skan lietuviešu valoda...



Neliela pelde jūriņā un atpakaļ, pret straumi.



Kamēr žāvējam laivas un krāmējam mantas Gintiņa radu mājas pagalmā, gaiss kļūst aizvien smagāks, līdz uznāk pavisam rudenīga lietusgāze. Tas nekas, toties izlaivojuši pilnīgi negaidīti esam "pa sauso", kas priecē. Lieliski pavadīts laiks!



Kopsavilkums