KSIU un GRĒTIŅA

Lai apskatītu fotogrāfijas, neklikšķinot novietojiet virs tām kursoru:

Grētiņa ir tik līdzīga Ksiu un... tikpat daudz arī atšķirīga.

Droši vien daudzus nodarbina jautājums, kā pēc mīļotā sunīša zaudēšanas pilnvērtīgi pieņemt citu suni. Arī mēs sākumā uztraucāmies, vai tikai neliksim jaunajam suņukam justies otršķirīgam, nepārtraukti salīdzinot ar Ksiu, kas mūsu acīs ir un droši vien vienmēr paliks "Karaliene māte". Varam teikt, ka, protams, grūti ir abas sunes nesalīdzināt, kā nekā ar Ksiu kopā nodzīvojām vairāk nekā 11 gadus. Taču Grētiņas ienākšana mūsu dzīvē ir izgaiņājusi melnās un izmisīgās skumjas pēc Ksiu. Arī tagad mēdzam nobirdināt pa asariņai, viņu atceroties, taču tas notiek aizvien retāk. Vispirms melnums un izmisīgums pārtapa par gaišām skumjām, bet pēc gandrīz diviem gadiem - par gaišām un mīļām atmiņām.

Grētiņu uztveram nevis kā nomaiņu, bet kā Ksiu "darba" turpinātāju un kā dāvanu, līdz ar to nerodas nodevības sajūta. Un kad vēl uzzinājām, ka viņa ir Ksiu brālēna meita, t.i., tuva radiniece! Gan jau tagad kaut kur kāds eņģelītis ar lakatiņu ap kaklu priekā luncina asti, noskatoties, cik veikli šo lietu nokārtojis... :)

Kā jau "turpinātājai" pienākas, Grētele ir mantojusi gan Ksiu sarkanos lakatiņus, gan arī lielu daļu no viņas daudzajiem mīļvārdiņiem :) Tā kā starp sunēm ir ne tikai līdzība, bet arī daudzas atšķirības, pamazām, taču nenovēršami mīļvārdiņu arsenāls palielinās :)

Arī pašai Grētiņai sākumā nebija viegli. Lai gan jau pirmajā dienā sune mūs pieņēma, vēl ilgi viņa tramīgi izturējās pret viesiem, kuri viņai "aizdomīgi" pielabinājās (tikai neņemiet mani prom!), un visiem spēkiem centās apliecināt, ka ir mūsu sunītis. Acīmredzot, vairākkārtējā ģimeņu nomaiņa radījusi psihotraumu (esam Grētelei 4. mājas, ieskaitot dzimtās...). Darām visu, lai nekas nesašķobītu astes luncinātājas beidzot iegūto pārliecību, ka mūsmājās viņa ir uz palikšanu.