Albrehts Dīrers, "Ādams un Ieva", 1504, fragments

Vēlreiz atbildam ziņkārīgajiem: Nē, ksolo netiek skūti! To kailumam neapšaubāmi ir ģenētisks raksturs. Kad, kāpēc un kā notikusi šī mutācija, nav zināms.

Spalvainie brāļi. Katrā ksolo metienā piedzimst vismaz viens sunītis ar normālu apspalvojumu. Spalvainie eksemplāri izskatās pēc bezsugas suņiem, taču apveltīti ar visām ksolo rakstura īpašībām. Viedokļi dalās: daudzās valstīs tiek uzskatīts, ka spalvainie indivīdi pie sugas nepieder, savukārt citās (piemēram, ASV) tie veido īpašu apakšsugu un to neatzīšana tiek uzskatīta par absurdu.

Ja tiek pāroti kailie eksemplāri savā starpā, aptuveni 10 % no kucēniem vienalga būs spalvaini. Kāmēr kucēni vēl mazi un tiem nav noregulējusies siltuma apmaiņa, spalvainajiem ir ļoti svarīgs uzdevums – sildīt kailos. Ja tiek krustots kailais ksolo ar spalvaino, spalvaino kucēnu skaits metienā krasi pieaug. Pārojot divus spalvainos ksolo, visi 100 % kucēnu būs spalvaini.

Vēl kāda Meksikas kailsuņiem raksturīga īpašība: tiem nav visu zobu. Jokojoties tiek stāstīts: ja citām sugām izstādēs tiek pārbaudīts, vai sunim ir visi zobi un kādā stāvoklī tie ir, tad ksolo pārbauda, vai zobi ir vispār. Taču tas viņiem netraucē pilnvērtīgi dzīvot. Mūsu Xiu, piemēram, ir priekšējie zobi un dziļākie dzerokļi (kopskaitā 12 zobu), taču viņa grauž gan dārzeņus, gan mīkstākus akmeņus un pusaudzes vecumā pamanījās gandrīz pilnībā izgrauzties cauri gaiteņa durvīm. Tas gan arī ir vienīgais viņas postījums, ja neskaita dažu kabatlakatiņu un švammīšu sadriskāšanu. Jāpiebilst, ka spalvainajiem indivīdiem nav arī šās ģenētiskās īpatnības.