Ksolo kucēni ir ļoti krunkaini un resni. To ausis parasti ir nolaistas, līdz ausaiņi sasniedz vismaz pāris mēnešu vecumu. Dažiem kucēniem ausis paceļas viegli un pašas no sevis, citiem jāpiepalīdz ar īpašām bandāžām. Mēs gan neiespringām...
Meksikas kailsuns svīst gan caur ādu, gan caur pēdām, kur tam atrodas vairāk sviedru un tauku dziedzeru nekā citām sugām. Lai gan dabā viņi iztiek bez cilvēku palīdzības tīrības uzturēšanā, tomēr tiek ieteikts mazgāt ksolo vismaz reizi nedēļā. Īpaši rūpīgi jāmazgā pirkststarpas. Lietojiet tikai ļoti maigus un saudzējošus mazgāšanas līdzekļus.
Viena no ksolo ādas līdzībām ar mūsu ādu – vietās, kuras tiek visvairāk rīvētas pret zemi, piemēram, uz elkoņiem, ksolo āda var kļūt sausa un prasās pēc barojoša ķermeņa krēma. Pārējo ķermeni pēc mazgāšanās (mēs Ksiu mazgājam dušā katru vakaru – citreiz tikai kājas un pavēderi, citreiz – visu ķermeni) ieziež ar netaukainu losjonu vai pieniņu ķermeņa ādas kopšanai.
Ja jūsu ksolo āda kļuvusi raupja un nevienmērīgi lobās, varat rīkoties kā ar cilvēka ādu - apstrādājiet to ar pīlinga krēmu jeb tā saukto skrubi, pēc tam ieziediet ar kādu ādas kopšanas līdzekli. Nevajadzētu gan ar šo procedūru aizrauties, taču reizi vairākos mēnešos tā nekaitēs. Savukārt, ja pēc tās nerodas vajadzība, droši varat to nedarīt.
Latvijas apstākļos ksolo ir mājas suns - tam jādzīvo iekštelpās, neskatoties uz laika apstākļiem.
Foto no žurnāla "Mūsu Draugi" 8/2002
Ķermeņa uzbūve ksolo ir spēcīga un atlētiska, ar izteiktu, platu krūšu kurvi. Kā jau ilgu laiku savvaļā dzīvojušai sugai, tiem raksturīga laba veselība. Ja, plosoties ar citiem suņiem, āda tiek saskrāpēta, tā ātri sadzīst, parasti neveidojot paliekošas rētas un atgūstot sākotnējo pigmentāciju.
Gaišas krāsas ksolo var būt problēmas ar sauli. Pamatā šie suņi vasarā nosauļojas – viņu ādā veidojas pret UVB starojumu aizsargājoša viela melanīns – tāpat kā cilvēkiem, tikai atšķirīgā krāsā. Taču pilnīgi gaišajos ādas laukumos melanīns neveidojas. Tātad jūsu kailajam draugam nepieciešams kāds saules aizsarglīdzeklis, vēlams ar SPF 30 (nedaudz plankumainiem eksemplāriem) – 60 (izteikti gaišiem).
Izejot ar suni (jebkuru!) pastaigā pa pilsētu, vienmēr turiet to pavadiņā. Ir teiciens: ja jūs savu suni mīlat, turiet to pavadā. Suņi mēdz noklīst, gan dzenoties pakaļ citiem suņiem vai kaķiem, gan izbīstoties no uguņošanas, pērkona vai kā cita. Atcerieties, ka kailam sunim uz ielas izdzīvot būs ļoti grūti, it sevišķi ziemā.
Jau no mazotnes ksolo ir jāsocializē - jāradina pie sabiedrības. Pie svešiniekiem, bērniem jāpieradina pamazām, bez steigas un stresa.
Atrodiet veterināru, kas labi saprotas ar jūsu suni un kuram ir pieredze ar kailajiem suņiem (ja tādu neatrodat, vaicājiet mums...). Glabājiet pierakstus par suņa attīstību, tā saņemto ārstēšanu un, galvenais – suņa „pasi” ar atzīmēm par potēm. Daļa audzētāju apgalvo, ka šī suga ir tik izturīga, ka tai nav nepieciešama potēšana, taču mēs neieteiktu jums riskēt ar sava mīluļa veselību.
Regulāri veiciet savam sunim pretparazītu kūres – tas ir svarīgi gan suņa, gan jūsu veselībai. Par pretparazītu līdzekļiem un to lietošanas shēmu konsultējieties ar veterināru. Jautājiet savam ģimenes ārstam, vai arī jums nepieciešama profilakse pret zarnu parazītiem un ar kādiem līdzekļiem tā veicama. Savukārt, ja parazīti tiek konstatēti kādam no jūsu ģimenes divkājainajiem locekļiem, konsultējieties ar vetārstu, vai tie varētu pielipt arī sunim, un veiciet to izdzīšanu visai ģimenei vienlaikus, lai izvairītos atkārtoti inficēt cits citu.
Kad suns atrodas telpās, tam noteikti jānovelk drēbes (ja tādas ir), lai četrkājis nepārkarstu, kā arī, lai tajās nesavairotos ādu bojājošas baktērijas. Suņa apģērbs, dvieļi un guļvietas pārklājs regulāri jāmazgā. Tos skalojot, pievienojiet nedaudz etiķa – gan pret baktērijām, gan smakām.
Parasti ksolo piedzimst ar pilnu zobu komplektu, taču, izkrītot piena zobiem, daudzās vietās jauni neizaug. Šai sugai tas netiek uzskatīts par defektu. Taču nevajadzētu dot ksolo grauzt cietus kaulus un citus cietus priekšmetus.
