KSOLO PASAULĒ
Šodien visā pasaulē pieaug interese par ksoloickvintliem. Rietumeiropā Francija tiek uzskatīta par šīs suņu šķirnes lielvalsti – nezinām, kā ir tagad, bet pirms vairākiem gadiem tur dzima līdz 10 ksolo gadā. Nav daudz, taču vairāk nekā citur. Tika lēsts, ka kopējais ksolo skaits Francijā varētu būt ap 20 – 50. Austrumeiropā labas ksolo audzēšanas tradīcijas ir Čehijā. Par pašu Meksiku paradoksālā kārtā ir maz informācijas. Zināms gan, ka attālos šās valsts ciematos joprojām tiek atrasti nereģistrēti ksoloickvintli, kas ir vērtīgs ģenētiskais materiāls sugas turpināšanai.
ASV pastāv savs ksolo klubs (The Xoloitzcuintle Club of America), kam protams ir pašam savs sugas standarts, kas izstrādāts 1991. gadā. Ksolo izmēri ir visdažādākie, no čiuauas līdz pat dobermaņa lielumam. Dažādās valstīs šīs sugas standarti atšķiras. Atšķirībā no Starptautiskās Kinoloģijas Federācijas, amerikāņu standartā ksolo pēc auguma tiek iedalīti 3 grupās: toy, miniature un standard. Bet galvenais – ASV standarts atzīst abus ksolo veidus – gan kailo, gan spalvaino!
Latvijā pirmais, pareizāk sakot - pirmā ksolo tika ievesta no Lietuvas deviņdesmito gadu sākumā. Viņa tad arī ir lielākās Latvijas ksolo daļas ciltsmāte. Un arī mūsu Ksiu vecmāmiņa. Kopš Latvijā vairs nepastāv Reto un eksotisko šķirņu suņu klubs, ksolo meklējami Latvijas Kinoloģiskās Federācijas Nacionālajā Čau-čau un Primitīvo šķirņu suņu klubā Rīgā, Daugavgrīvas ielā 6. Traki jau izklausās - primitīvās šķirnes... pareizāks tulkojums būtu "pirmatnējās". Bet nekas, tas jau lietas būtību nemaina.
Saites:
www.xoloworld.com
www.xoloitzcuintles.com
www.ccce.org/races/xolo.html
www.dogbreedinfo.com/xoloitzcuintle.htm
www.xolo.ru
www.alvas.ru/xolo.htm